Ārēji raugoties, Ziemassvētku «miers» šķiet kaut kas netverams tādās valstīs kā Sīrija, Ēģipte, Nigērija un Ziemeļkoreja, ziņo quovadis.lv. Šajās un daudzās citās valstīs, kur kristieši tiek vajāti savas ticības dēļ, Kristus dzimšana tiek svinēta, bet ne tādā veidā, kā daudzi no mums Rietumos to ir pieraduši darīt - dziedot Ziemassvētku dziesmas siltās baznīcās, apmeklējot greznas izrādes un koncertus, sanākot kopā ģimenes locekļiem un draugiem pie svētku mielasta, kur neiztrūkst dekorācijas. Daudzās valstīs, kur ticīgie tiek vajāti, Ziemassvētku laiks bieži vien sagādā iespējas aizsniegt cilvēkus, kas citkārt būtu grūti izdarāms.
Pagājušā gadā kādā Centrālāzijas valstī apvienības Atvērtās Durvis darbiniekiem bija iespēja sarīkot Ziemassvētku svinības bāreņiem un vājredzīgiem bērniem. Skola pati nebūtu spējīga šādas svinības sponsorēt. Daudzi bija ļoti pārsteigti, ka kristieši ir ieradušies šādā musulmaņu valstī.
Lai gan tieša sludināšana ir aizliegta, sarīkojumā tika parādīts, kādas ir kristiešu svinības, un skolas administrācija bija pateicīga par dāsnumu, kāds tika parādīts šiem bērniem. Tajā pat laikā vietējie kristieši bija pateicīgi par šādu iespēju, saprotot, ka tas bija gudrs veids, kā ienest Kristus evaņģēliju šajā vietā.
Kara plosītajā Sīrijā, sākoties aukstajiem ziemas mēnešiem, tūkstošiem kristiešu Ziemassvētkus pavadīs bēgļu nometņu teltīs. Bet arī tur, haosa un iznīcības vidū, turpinās Labās Vēsts par Jēzus dzimšanu izplatīšana. Viens Sīrijas mācītājs stāstīja: «Vakar kāds mūsu draudzes loceklis devās uz banku. Tur ārpusē bija sastājusies gara rinda. Savā sirdī viņš lūdza, kā varētu aizsniegt šos musulmaņus, un tad viņam bija pamudinājums nostāties rindas priekšā un liecināt. Viņš izgāja priekšā, augstu pacēla evaņģēliju un teica: «Šis ir evaņģēlijs, Dieva Vārds, un tas jums dāvās mūžīgo dzīvību. Kurš vēlas to lasīt? Ja tu gribi saņemt, es tev to dodu.» Viņš atdeva visas 20 Bībeles, kuras bija paņēmis līdzi.»
Kādā Vidējo Austrumu valstī ticīgo grupa, kurā ir bijušie musulmaņi, Ziemassvētkus atzīmē nevis 25. decembrī, bet kādā citā datumā Ziemassvētku laikā. Tas tiek darīts drošības apsvērumu dēļ. Šie vajātie kristieši atgriežas pie Ziemassvētku vēsts patiesās būtības: Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, lai Tas mirtu par mūsu grēkiem un atgrieztos atkal Debesīs. Tur nav nekādu Ziemassvētku eglīšu, lielveikalu apmeklējumu, nosaukumu maiņu- nevis Ziemassvētki, bet brīvdienas, svētki…
Beidzot- iepazīstieties ar En-Jongu (pseidonīms), 32 gadus vecu sievieti, kura bēga no komunistiskās Ziemeļkorejas - valsts, kurā notiek lielākās kristiešu vajāšanas pasaulē. Viņa iepazina Jēzu Kristu Ķīnā. Kādi būs viņas Ziemassvētki?
Kā jebkurā citā rītā, En-Jonga pamostas agri Ziemeļkorejas cietumā. Aukstums visiem spēkiem cenšas izlauzties cauri viņas plānajai segai un apģērbam. En-Jonga vēlas izkāpt no savas gultas, nomesties ceļos un iesākt dienu ar lūgšanu, kā viņa to bija darījusi pirms tam. Joprojām ir tumšs. Droši vien neviens viņu neredzēs. Bet viņa paliek gultā. Katra sekunde, kurā viņa var atpūsties, ir no svara. Labāk ir lūgt gultā. Pirms viņa paspēj Dievam veltīt kaut vārdu, prātā uzaust kāda aina. Viņa stāv pie vakariņu galda. Viņas pirmais vīrs, viņas abas meitas (18 un 12 gadus vecas) un dēli (10 un 9 gadus veci), kuri jautri čalo. Visi izbauda bagātīgu maltīti, kurā ir zupa, rīsi, dārzeņi un gaļa. Blakus En-Jongas šķīvim stāv Bībele, no kuras viņi nupat ir lasījuši. Tās ir atmiņas par vakaru, kas nekad tā arī nav bijis. En-Jonga cieši saspiež savas acis, uz vaigiem norit asara.
Pēkšņi prātā pazib cits attēls. Viņa redz sevi un vecāko meitu pie sava pirmā vīra kapa. Tad seko atmiņas par upes šķērsošanu, lai nokļūtu Ķīnā. Par to, kā cilvēktirdzniecībā iesaistītie viņu nolaupīja, piespieda apprecēties ar ķīniešu alkoholiķi. Trīs bērnu piedzimšana, viņas 12 gadīgās meitas noslīkšana, vecākās meitas pēkšņā parādīšanās Ķīnā, un beidzot viņas apcietināšana. Viņa saspiež savas acis vēl ciešāk un cenšas koncentrēties uz skaistajām atmiņām. Piemēram, uz to brīdi, kad beidzot viņa sāka saprast Bībeli, un tās sarunas ar saviem bērniem par Jēzu. Viņa zina, ka vienu dienu viņa sēdēs kopā ar tiem pie viena galda.
Tiek ieslēgtas gaismas un modināti visi cietumnieki. Bez jebkāda apdomas brīža, katrs kāpj ārā no savas gultas. En-Jonga gan nē. Šis brīdis starp pamošanos un izkāpšanu no gultas pieder viņai un viņas Kungam. Jo šajā īsajā momentā viņa ir brīva, un tur savās rokās savus bērnus. Varbūt viņa nekad tos vairs neredzēs šajā dzīvē. Bet vienu lietu uzraugi noteikti nevar viņai atņemt- ticību Jēzum Kristum. Viņš nožāvēs visas viņas asaras. Ir iestājusies nakts, un pārgurušie, izsalkušie cietumnieki atgriežas tukšajā, aukstajā barakā. En-Jonga ilgojas pēc siltas dušas. Ir pagājis gads, kopš viņa nav baudījusi karstu dušu. Viņa tagad nevar domāt par to. Cietumnieki nometas ceļos, noliektām galvām, viņiem jāklausās vienā no uzraugiem, kurš lasa priekšā avīzi. «Šodien ir 25. decembris,» lasa uzraugs. 25. decembris! Tā ir En-Jongas gada mīļākā diena- Ziemassvētki, viņas Pestītāja dzimšanas diena. Viņa vēlas domāt par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, bet viņai jākoncentrē savu uzmanību. Un viņa vēlas gulēt. Viņas ķermenis un prāts ir pārguris. «Vienu dienu, Kungs, piešķir man, lai varētu svinēt Ziemassvētkus brīvībā, kopā ar savu ģimeni!»
En-Jonga joprojām ir ieslodzītā nežēlīgā darba nometnē. Draudze Ķīnā rūpējas par viņas bērniem. Tiek lēsts, ka 40 līdz 60 tūkstošiem kristiešu ir ieslodzīti Ziemeļkorejas nometnēs. Vai TU lūgsi par En-Jongu šajos Ziemassvētkos, un par miljoniem citu kristiešu, kuri dzīvo valstīs, kur brīvība ir ierobežota?