Es mācījos koledžā, un tas bija laiks, kad es satikos ar savu draudzeni, tagad viņa ir mana sieva. Mēs baudījām dzīvi, mēs nezinājām dzīves jēgu, mēs neapzinājāmies dzīvības vērtību. Un tā mēs uzzinājām, ka viņa ir stāvoklī. Tā nav tāda lieta, ar ko tu ar lepnumu dalītos, tāpēc mēs mēģinājām saprast, ko mums vajadzētu darīt, un meklējām padomu “Google”.
Mēs nevienam neko neteicām. Paši sameklējām informāciju, ka tā nav dzīvība, par to nav jāuztraucas: "Jums vienkārši “jāiztīra” un jāturpina dzīvot tālāk, jo jūsu nākotne joprojām ir gaiša. Tu esi tik jauns, ka tev nevar būt bērns, tu nevarēsi turpināt studēt. Bērns ietekmēs visu tavu nākotni.”
Tas ir tas, ko vecāki mums ir teikuši - cītīgi strādājiet, mācieties, līdz nonāksiet noteiktā skolā, nonāksiet noteiktā darbā! Tātad, pamatojoties uz šādu, es neteiktu spiedienu, bet uz šādu uztveri, mēs daudz nedomājām. Nezinot dzīvības vērtību, mēs veicām abortu.
Tagad, atskatoties atpakaļ, es joprojām atceros to laiku, kad es sēdēju pie klīnikas, es joprojām atceros skaņu, ko es dzirdēju klīnikā. Es biju ārpusē, un dzirdēju, ka mana sieva pārdzīvoja sāpes, un es biju vienkārši satraukts. Es nezināju, kā uz to reaģēt, man nebiju nekādu jūtu, man nebija nekādu emociju. Es vienkārši jutos tik slikti, ka viņai ir jāiziet cauri šim procesam. Un pēc tam mēs nesarunājoties, katrs pie sevis nolēmām, par to vispār nerunāt, it kā nekas klīnikā nebūtu noticis. Vienkārši vēlējāmies izdzēst, mēs centāmies izdzēst šo mūsu stāsta daļu.
Pēc daudziem gadiem, es un mana sieva devāmies uz pēcaborta retrītu jeb rekolekciju. Rekolekcijas ir paredzētas cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši abortu - vīriešiem un sievietēm. Tā bija viena nedēļas nogale, kurā tiku mazgāts, kurā atklājās mana cīņa, mans kauns, mans grēks, kuru biju slēpis apmēram 20 gadus.
Pēc tam es biju pilnīgi atjaunots. Es biju dziedināts, viss bija mainījies. Tas ir kā atkal atdzimt no jauna. Un es atgriezos, es sāku dalīties šajā stāstā ar cilvēkiem. Un tas bija brīdis, kad es sapratu, ka tik daudzi cilvēki ir tik ļoti salauzti, kuriem ir vajadzīga palīdzība.
Saruna ar Riku Sun, Starptautiskās organizācijas “LIFE International” līderu aprūpes un lūgšanas misiju direktoru.