"Mēs esam 16 bērni. Es piedzimu kā sešpadsmitais. Maniem vecākiem jau bija pāri 40, kad es piedzimu. Protams, daži domā, ka tas ir riskanti, jo viss kaut kas var gadīties ar bērna veselību un tā tālāk. Es domāju, ka pārāk daudz uzsvars ir likts uz to. It kā mēs spējam paredzēt, kas būs.

Bērni ir lielākā Dieva dāvana vecākiem. Māmiņa stāstīja, ka lai gan bija ļoti daudz bērnu, viņi piedzīvojuši ļoti daudz brīnumus. Viņiem bija tāds katls, kurā viņi vārīja zupu un neskatoties uz to, ka cilvēku skaits mūsu ģimenē palielinājās, mums vienmēr pietika ar to pašu katlu.

Kaut arī mums bija daudz brāļu un māsu, es vienmēr esmu izjutis vecāku mīlestību. Nekad nav tā, ka man tas būtu pietrūcis. Es nebiju vientuļš.

Man liekas, ka ir daudz grūtāk vienam bērnam ģimenē. Ja Dievs dod vairāk, tad ņem!"

Saruna ar Rīgas “Pestīšanas Tempļa” baptistu draudzes vadītāju Efraimu Natanaelu Šmitu, kurš kļuvis par daļu no "ESMU DZĪVS" komandas, lai kopīgi informētu sabiedrību par dzīvības vērtību un tās apdraudējumu.

“Jūle piedzima, viņu ielika man rokās. Es skatos uz viņu un redzu, ka viņa ir savādāka. Tad man ienāca šausmīga doma sirdī, - viņa taču varētu mirt. Bet slimnīcā man iedeva bukletu, kurā teikts, ka vairāk nekā 90% vecāku, kuriem ir bērni ar Dauna sindromu vēlas to, ka dzīve turpinās kā līdz šim, ka tie bērni mirst. Un tas man bija pirmais mierinājums.

Viņa ir mūsu meita, es viņu mīlu un par to man nebija nekādu šaubu. Mana cīņa bija ar Dievu, ka Viņš mani, kaut kādu iemeslu dēļ, nemīl. Arābiem ir tāds sakāmvārds, tas ar ko es esmu ciešanās pavadījis kopā laiku, to es atceros, ar kuru es svinēju, to, nē. Es esmu priecīgs par to, kam es izgāju cauri. Dievs man nav parādā neko, tas bija tas, kas sadziedēja manu sirdi.

Cilvēki ar Dauna sindromu sevī ir laimīgi. Tas šausmīgais jau ir mums. Mums liekas tā, ka būs katastrofa, bet tie paši cilvēki ir sevī laimīgi. Mana meita māca par to, kas ir cilvēks, no pilnīgi cita viedokļa. Ar to savu laimi, ar to savu saulaino raksturu.”

“ESMU DZĪVS” ekskluzīva saruna ar evaņģēlistu Amadeju Vadoni, latvieti, kura mājas šobrīd ir Berlīnē, Vācijā.

“Pamatfrāze, ko viņas saka: “Ja es to būtu zinājusi. Ja es būtu zinājusi, kā tas sāp,  kā tas ietekmēs manu dzīvi. Kā tas ietekmēs manu attieksmi pret maniem bērniem - esošajiem vai nākamajiem. Kā tas ietekmēs manu spēju pieņemt lēmumus.”

Parasti sievietes sāk meklēt palīdzību piecus gadus pēc aborta veikšanas. Tas ir tāds atskaites punkts, kad sieviete saprot, ka kaut kas nav kārtībā viņas dzīvē. Mēs paslēpjamies un izliekamies, ka nekā nav. Tas ir tas, ko piedāvā sabiedrība šīm sievietēm. Lielākoties viņas ir vientuļas, viņām nav ar ko aiziet aprunāties. Viņas nedrīkst sērot.”

Šoreiz uz sarunu aicinājām Judīti Briedi - Jurēviču, Krīzes grūtniecības centra vadītāju, kura ik dienu uzklausa un palīdz tām sievietēm un vīriešiem, kuri cietuši no mākslīgā aborta sekām.

“Tāda vieglā dzīve bija. Viena meitene, ar kuru biju pārgulējis, man pasaka, ka ir stāvoklī. Mana pirmā reakcija, vajag tikt vaļā, man ir jābūt brīvam, es nekādas saistības ar viņu negribu. Mēģināju viņu pierunāt, lai viņa "iet uz abortu". Viņa drīzāk negribēja. Viņa piekrita. Viņa baidījās.

Tas notika un es it kā atviegloti uzelpoju, bet sirdsapziņa brīva no tā netika. Tieši otrādi, tas smagums uzgūlās.

Un visu laiku es ar to staigāju un tie bija ilgi gadi. Tā nebija viena diena. Un tad mēģini aizmirsties, bet nāk jau paģiras un tad tu vēl vairāk atjēdzies.

Tie ir tādi lēmumi, par kuriem vīrietim ir jāatbild. Tas nav jautājums par to, vai vēlies apēst to vai citu saldējumu. Bet tā ir kopēja lieta. Ko nozīmē mīlēt savu sievu? Tas nozīmē, nest upurus. To bērnu varbūt es pat negribu, bet kā mīlestība reaģēs?”

Atklāta saruna ar LKR dīdžeju Aivaru Ozoliņu.

“Es ieraudzīju māti, kura miglā caur purvu brien un aukstums viņai apkārt, un viņa nes savu bērniņu. Viss kas viņai ir, tajā viņa to bērniņu ir ietinusi. Un viņai ir vienalga kāds tas bērniņš ir. Vai viņš ir kropls, vai viņš ir vesels, vai viņam ir, vai nav kājas. Viņai ir vienalga.

Tas ir viņas mīļotais, lolotais bērniņš, ko viņa nesīs, lai kāds viņš ir, cauri visiem purviem, ūdeņiem un caur uguni. Viņa nenodos viņu nāvē. Tā ir tāda īsta māte. Nevis tā, kas pie pirmajām grūtībām, teiks, nē, es neuzņemos šo, šis nav mans. Viņa atdos savu dzīvību par viņu, nevis atņems bērniņa dzīvību, lai pati dzīvotu foršu dzīvi."

Montāžas režisore un “īpašā mamma” Dārta Romanova dalās ar brīžiem, kuri palīdzēja izvēlēties par labu dzīvībai, par labu viņas meitai, Arielai.

“Kāds dramatisks ceļš jāveic spermatozoīdam, lai nokļūtu līdz olšūnai. No 3 miljoniem šūnu līdz olvadiem nokļūst vien daži desmiti. Tie gājuši bojā imūnšūnās, ieķērušies krokās un salipuši gļotās. Pietuvojoties olvadiem, puse aiziet nepareizā virzienā, uz tukšo olvadu, tikai nedaudzi atrod īsto olvadu. Kad olšūna ir atrasta, tai vēl jātiek cauri.

Kad tu jūties noskumis, sabēdājies un kaut kas neizdevās, atceries, ka vienreiz tu biji visātrākais, visprecīzākais un vismeistarīgākais.”

Bioloģija ir “mācība par dzīvību”, ko mēs no tās varam mācīties, palīdzēs atklāt biolologs, pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā un bioloģijas skolotājs Rīgas Valsts 2. Ģimnāzijā, kā arī Latvijas evaņģēliski luteriskās draudzes evaņģēlists, Jānis Kungs.

“Brīnišķīgu zemi mums Dievs ir devis. Un starp diviem kariem mēs patiešām, kā tajā lepnajā dziesmā, kā pērle iznirusi no dzelmju pusnaktīm. Mums Dievs iedeva, radīja. Dzīvojiet, pelniet, turieties savā zemē. Kā mēs Viņam atbildam uz to? Kaut kā mēs par to maz domājam. Līdz aizdomājamies līdz tādām galējībām, ka jānogalina vēl tas bērns, kas grib nākt pasaulē un savu daļu no manas daļas noēst. Dzīvojam nedomājot, varbūt. Nemīlot dzīvojam. Bērnus taču mēs ļoti mīlam, kad viņi ir.”

Dziļa, neaizmirstama un mīlestības pilna saruna ar disidenti,  PSRS okupācijas pretošanās kustības dalībnieci Lidiju Lasmani-Doroņinu.

Padomju laiks ietekmēja Latvijas vīriešus dramatiski slikti. Vīrieši "atšālējās". Krieviem bija tāds teiciens: “Katra iniciatīva ir sodāma”. Un daļa vīriešu nodzērās, ģimenes kļuva nefunkcionējošas. Un es biju tur. Un mēs ar draudzeni jaunībā izlēmām, ka viņa taisīs abortu.

Un kad 2019. gadā Dievs mani atpestīja no azartspēļu atkarības un mēs ar sievu sapratām, ka mums bērnu nebūs, es atskatījos uz to dubultā. Es sapratu, re kur, man taču būtu tagad 30 gadi meitai vai dēlam, es viņu nogalināju. Un kamēr es neticēju Dievam, šīs domas man nebija.

Tik atklāti un personīgi, ar savu pēc aborta liecību dalās politologs, “Dāvida Armijas” vadītājs Andis Kudors.

“Dārgie draugi! Mākslīgais aborts ir ļoti vardarbīgs akts. Es pazīstu un dziļi cienu daudzus cilvēkus, kuri ir gatavi ļoti asi iestāties pret vardarbību. Piemēram, viņi ļoti pārdzīvo par dzīvnieku ciešanām industriālās fermās. Viņi ir redzējuši foto materiālus un asinis viņus ir šausminājušas. Vai jūs, kas aizstāvat mākslīgos abortus, vai jūs būtu gatavi ginekoloģiskajā klīnikā stāvēt klāt ar bļodu un redzēt, kas bļodā iekrīt, kā tas izskatās un kas tas ir? Ja jūs neesat gatavi ar to konfrontēties reālā situācijā, apzinoties, ka tas ir ļoti vardarbīgs akts, tad neaizstāviet. Neaizstāviet vardarbību pret vājākajiem.”

Par šo un vairāk, sarunā ar sengrieķu valodas filoloģi, antīko zinātņu doktori un grāmatas “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” autori Agnesi Irbi.

“Paliatīvajā aprūpē dzīvības vērtība iegūst pavisam citu nozīmi. Tā kļūst spožāka un pamanāmāka.”

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs atzīst, ka tieši nāves priekšā, dzīvība iegūst īpašu vērtību. Un vērtīga ir katra cilvēka dzīvība, jebkurā vecuma posmā. Viņaprāt, mākslīgais aborts, tās ir bailes uzņemties atbildību, bailes audzināt, bailes par to, ka satikšu vīrieti, kuram tas bērniņš nav vajadzīgs. Viens no risinājumiem būtu, sabiedrības, īpaši vīriešu, izglītošana.

“Protams, ka tas kaut ko maksā. Jo tu vairs neesi uz viļņa, tu esi tāds kā “outsaideris”, ka tu ej pret straumi. Savā spēkā cilvēks ir par vāju, lai tam nostātos pretim, bet, kad tu saņem papildu spēku, tad tevi vairs nebaida nekas. Tu apzinies, es nebaidīšos teikt, ka tas ir pretīgi, veikt abortu. Tad vienkārši nav nekādu labumu, kuru dēļ tu to varētu atkal sākt darīt. Neko tev nevar piedāvāt, nauda, viss pārējais, tas ir izmetams.“

Vēl šodien Vidzemes  slimnīcas dzemdību un ginekoloģijas nodaļas virsārsts, Gints Lapiņš, nenožēlo pirms padsmit gadiem pieņemto lēmumu, kā rezultātā Valmiera kļuva par pilsētu, kurā neveic mākslīgā aborta procedūras.