Mēs tiešām bijām kā tādi celmlauži, jo neviens par to nerunāja, kaut gan ieraugot tos skaitļus, kas tika oficiāli ziņoti, par abortu skaitu Latvijā, tie mūs šausmināja. Mēs sākām domāt, ka mums ir kaut kas jādara. Visupirms mēs uztaisījām akciju “Dzīvība”. Mēs atradām ratus, iesēdinājām lielo meitu, kurai bija 12 gadi, ielikām knupīti mutē un uztaisījām plakātus. Izgājām ielās, lai iestātos ne vien par sievietes dzīvību, bet arī to dzīvību, kas atrodās viņas ķermenī. Tas sakustināja sabiedrību.

Pēc šīs akcijas mēs sapratām, ka jāsāk kaut kas darīt šo meiteņu labā, kuras ir šajās krustcelēs, vai nu bērnu dzemdēt, vai nu, tomēr taisīt abortu. Jo daudzām bija tā, ja viņs uztaisa abortu, nekādu problēmu un dzīve norit tālāk. Bet tās, kuras vēlējās saglabāt bērniņu, viņām apstākļi kļuva daudz spiedīgāki un mēs piedāvājām to, ka būsim blakus, rūpēsimies un sagādāsim visu, ko varam. Galvenais, ka viņa nebūs viena. Par to iedegās arī Lidija Doroņina - Lasmane, kura teica, ka mēs varam uzņemt šīs sievietes pat savās mājās.

Reiz kādā dzemdību iestādē Viljams iznesa saujā abortētu bērniņu. Rindā uz abortu gaidīja aptuveni sešas jaunas meitenes. Viņš jautāja, kā jums liekas, kā izskatās tas bērniņš, kuru jūs šodien gribat iznīcināt. Viņas raustīja plecus un tad viņš atvēra roku un parādīja. Un tad, protams, viņas bija pārsteigtas. Jo tik daudzi saka, ka tas nekas nav.

Bija arī meitenes, kuras palika stāvoklī izvarošanas dēļ. Ar tām bij īpaši smagi strādāt un pēc tam, gadiem ejot, tu uzzini, ka mamma ir ļoti laimīga, ka viņai tas bērniņš ir piedzimis. Tieši šis emocionālais atbalsts ir vissvarīgakais, jo tā meitene tad nejūtas viena. Un, protams, arī materiālā palīdzība ļoti svarīga. Mēs nevaram pateikt, mēs visu izdarījām, tagad pati.

Mēs sapratām, ka tas notiek, jo tās meitenes ilgojās pēc kāda, kas viņām parāda mīlestību. Un dažām tas beidzās uzreiz ar grūtniecību.

Saruna ar Misijas “Pakāpieni” dibinātāju Danu Šulcu.

"Es domāju, ka jebkura ģimene saskaras ar jautājumu laulībā - pieņemt vai atraidīt jauno dzīvību. Mums iznāca 8 bērni 10 gadu laikā.

Neapšaubāmi bija savas grūtības. Visgrūtākais posms varbūt pat bija, tad, kad bija pirmie trīs bērniņi. Un tad, kad nāca jau ceturtais, tad kaut kā tas vecākais, kuram jau bija 4 vai 5 gadiņi, varēja kaut ko padot. Pēkšņi man likās, ka paliek vieglāk. Nav vairs trīņi. Bet nu ar katru darbu ir tā, ka mēs iemācamies un tad paliek arvien vieglāk.

Astotais bija ķeizargrieziens, neplānots. Un mēs sapratām, ja vairs nevar dabiski, tad viss. Nu kaut kādā mērā mēs nobijāmies. To ļoti pārdzīvoju. Jo tas mazulītis. Pie pirmajiem bērniem tu pārdzīvo varbūt un domā par to smagumu, kas nāks, tad pie vairākiem bērniem tu pārdzīvo par to, ka viņu nav. 

Bērni izauga un sāku studēt. Uzzināju informāciju par šūnu pārmantotību, par to, ka bērna šūnas paliek mātes ķermenī un mātes DNS bērnā. Es sāku meklēt literatūrā un atradu tādu vārdu “mikrohimērisms”. 

Kā es lasu literatūrā, jau pašā sākumā tikko šūnas sāk dalīties, šī šūnu informācija jau notiek, tā kā arī dabīgi zaudētā vai abortētā bērna DNS informācija paliek mātē. Ja kādreiz ir zaudēts bērniņš, tad ir dzirdēts, ka māte atceras, ka bērniņam būtu tik un tik gadu. No tām domām nevar tikt vaļā. Lasīju literatūrā, ka nevis tās ir domas, bet tās bērna šūnas ir tās, kas liek par sevi atcerēties.

Vēl interesanti, ka caur bērniem, mūsos ieplūst arī tēva jeb vīra dzimta. Mēs savienojamies kā viena miesa. Mēs arī kļūstam piederīgas pie vīra dzimtas ar visu viņa ģenētisko informāciju."

Saruna ar 8 bērnu mammu, topošo ārsta palīgu Diānu Dravnieci.

“Palīdzēt bērnam un palīdzēt viņam izdzīvot, tā tiešām kļuva par sūtību. It īpaši tad, kad sāku strādāt ar pirmslaika dzimušiem. Es kļuvu kā māte tiem bērniem. Tajā laikā, kad es strādāju, vienmēr bija kādi 5 vai 6 bērni, kuri bija pamesti. Ir bijis ļoti skumji, ja mēs esam palīdzējuši bērniņam izķepuroties, sākt augt. Viņš nevienam nav vajadzīgs.

Ir bijušas arī pārrunas ar mammām, kāpēc viņu bērniņš piedzimst pirms laika. Izrādās viņa ir gribējusi pabeigt augstskolu, viņa ir gribējusi iegūt dzīvokli un iepriekšējās grūtniecības tika pārtrauktas.

Man bija viena mamma, kurai bija 13 grūtniecības, bija 2 bērni un pēc tam bija legālie aborti. Pēc tam sākās spontānie aborti un tad piedzima bērniņš, kuram bija tikai 1kg 400g svars, un tad pārrunājām, ka tās arī bija dzīvības, cik tas ir nozīmīgi.

Jo pašlaik ļoti daudz bērniņu tiek iznīcināti. Ir svarīgi saprast, ka katrs sekss var beigties ar grūtniecības iestāšanos un to vajadzētu saprast jauniešiem, ka tā ir dzīvība. Uzskatu, ka tā ir dāvana, Dieva dāvana un ka tā ir dzīvība un pret katru dzīvību jāizturas ļoti nopietni.“

Saruna ar medicīnas zinātņu doktori, ģenētiķi Zitu Krūmiņu.

Manos rados bija situācija, kur bija jauns pāris. Negaidīta grūtniecība, nav precējušies, baidās stāstīt ģimenei, jo nosodīs. Tajā laikā bija cilvēks ārpus ģimenes, kāda sieviete, kura īpaši kalpoja šādām māmiņām, jaunām meitenēm un iedrošināja, saglabājiet bērniņu. Nebaidieties stāstīt ģimenei, un tad, kad izstāstīja ģimenei, protams, ka bijām ļoti pretim nākoši, teicām, ir jāsaglabā bērniņš, tā ir dzīvība. Paldies Dievam, ka viņi saņēmās drosmi un ļāva bērniņam ienākt un tagad ir precējušies un ir vēl bērni. 

Nereti pārmet sievietei, kāpēc viņa negrib saglabāt dzīvību, bērniņu un kā viņa tā drīkst izturēties, bet bieži tā problēma ir tā, ka viņa ir viena pati. Viņa ir pamesta likteņa varā. Viņa ir pamesta ar to problēmu un, ja viņai nav līdzās stiprs vīrs, fiziski, bet iekšēji, garīgi, stiprs vīrs, tad viņā rodās nedrošības sajūta un viņai rodas liels jautājums, vai es to bērniņu gribu.

Tāpēc mēs šobrīd BPI DRAFT organizējam nometnes puišiem, kā arī sākām organizēt nometnes vīriem. Tur nāk daudz tie stāsti, kāpēc tas vīrietis nespēj būt kā vīrietis un kā tēvs. Nereti viņa problēma ir bērnībā, viņa paša attiecības ar savu tēvu, kuras nav bijušas. Viņi nav dzirdējuši no sava tēva vārdus: “Es tevi mīlu”. Līdz ar to viņš baidās, viņš pat nezina kā būt tēvam, būt vīram savā ģimenē un tiklīdz viņš saskaras ar tādu lietu kā bērniņš, viņš vienkārši ir gatavs iet prom un nav gatavs uzņemties atbildību. Diemžēl tādu vīriešu mums ir ļoti daudz šobrīd sabiedrībā.

Saruna ar Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapu, četru bērnu tēti, Kasparu Šternu.

Es mācījos koledžā, un tas bija laiks, kad es satikos ar savu draudzeni, tagad viņa ir mana sieva. Mēs baudījām dzīvi, mēs nezinājām dzīves jēgu, mēs neapzinājāmies dzīvības vērtību. Un tā mēs uzzinājām, ka viņa ir stāvoklī. Tā nav tāda lieta, ar ko tu ar lepnumu dalītos, tāpēc mēs mēģinājām saprast, ko mums vajadzētu darīt, un meklējām padomu “Google”.

Mēs nevienam neko neteicām. Paši sameklējām informāciju, ka tā nav dzīvība, par to nav jāuztraucas: "Jums vienkārši “jāiztīra” un jāturpina dzīvot tālāk, jo jūsu nākotne joprojām ir gaiša. Tu esi tik jauns, ka tev nevar būt bērns, tu nevarēsi turpināt studēt. Bērns ietekmēs visu tavu nākotni.”

Tas ir tas, ko vecāki mums ir teikuši - cītīgi strādājiet, mācieties, līdz nonāksiet noteiktā skolā, nonāksiet noteiktā darbā! Tātad, pamatojoties uz šādu, es neteiktu spiedienu, bet uz šādu uztveri, mēs daudz nedomājām. Nezinot dzīvības vērtību, mēs veicām abortu.

Tagad, atskatoties atpakaļ, es joprojām atceros to laiku, kad es sēdēju pie klīnikas, es joprojām atceros skaņu, ko es dzirdēju klīnikā. Es biju ārpusē, un dzirdēju, ka mana sieva pārdzīvoja sāpes, un es biju vienkārši satraukts. Es nezināju, kā uz to reaģēt, man nebiju nekādu jūtu, man nebija nekādu emociju. Es vienkārši jutos tik slikti, ka viņai ir jāiziet cauri šim procesam. Un pēc tam mēs nesarunājoties, katrs pie sevis nolēmām, par to vispār nerunāt, it kā nekas klīnikā nebūtu noticis. Vienkārši vēlējāmies izdzēst, mēs centāmies izdzēst šo mūsu stāsta daļu.

Pēc daudziem gadiem, es un mana sieva devāmies uz pēcaborta retrītu jeb rekolekciju. Rekolekcijas ir paredzētas cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši abortu -  vīriešiem un sievietēm. Tā bija viena nedēļas nogale, kurā tiku mazgāts, kurā atklājās mana cīņa, mans kauns, mans grēks, kuru biju slēpis apmēram 20 gadus.

Pēc tam es biju pilnīgi atjaunots. Es biju dziedināts, viss bija mainījies. Tas ir kā atkal atdzimt no jauna. Un es atgriezos, es sāku dalīties šajā stāstā ar cilvēkiem. Un tas bija brīdis, kad es sapratu, ka tik daudzi cilvēki ir tik ļoti salauzti, kuriem ir vajadzīga palīdzība. 

Saruna ar Riku Sun, Starptautiskās organizācijas “LIFE International” līderu aprūpes un lūgšanas misiju direktoru.

Kontracepcija. Ko tas nozīmē? Šis vārds sastāv no divām daļām: “pret ieņemšanu”. Tas nozīmē, ka ir metodes, kuras neļauj satikties spermatozoīdam ar olšūnu. Bet ir arī kontracepcijas veidi, kuri daļēji vai pilnībā ir abortatīvi, tas nozīmē, ka bērniņš var tikt ieņemts, bet šīs metodes dara visu, lai tas bērniņš iet bojā. Tas ir ļoti dramatisks veids, kā šīs metodes var iedarboties gan uz mūsu ķermeni, gan uz ieņemto bērniņu.

Lielākoties hormonālā kontracepcija būtiski ietekmē sievieti, sievietes ķermeni un sievietes organismu. Tā kā būtībā - šī industrija ir vērsta uz sievietes un sievietes ķermeņa ietekmēšanu, un, protams, ne tajā labākajā veidā.

Runājot tieši par hormoniem. Tas pamata darbības mehānisms ir tas, ka tie kavē ovulāciju, bet arī ir kaut kādos % gadījumu, ka tomēr notiek šī ieņemšana, tad šie hormoni iedarbojas gan uz dzemdes kaklu (dzemdes kakla gļotas sabiezē), gan uz endometrija sieniņu. Līdz ar to, ja ir gadījumi, kad grūtniecība iestājas, tad endometrijs būs tas, kas šo bērniņu neuzņems, un bērniņš ies bojā. Arī hormonālajai kontracepcijai var būt abortatīvs efekts. Pat ja tas ir neliels %, tomēr šis efekts var būt.

Hormonālā kontracepcija arī būtiski ietekmē dabisko sievietes hormonālo ainu. Patiesībā sievietes ķermenis ir tik brīnišķīgi radīts. Hormoni ietekmē visu mūsu ķermeni - labsajūtu, mūsu enerģiju, dzīvesprieku, kā mēs jūtamies kā sievietes un arī mūsu mentālo veselību. Tā kā tur ir tik ļoti daudz aspektu, kurus mēs ar mākslīgajiem hormoniem varam nograut. Jo dabiska sievietes hormonālā sistēma ir ļoti jutīga, tā ietekmē pilnīgi visu mūsu ķermeni. Un ja mēs mēģinām tur iejaukties, tam vienmēr ir sekas. 

Droši vien esat dzirdējuši šo terminu, kontraceptīvā mentalitāte. Un tas ļoti daudziem no mums piemīt. Un to mums vajadzētu mainīt. Mums vajadzētu šo dzīvības mentalitāti - ka dzīvība ir skaistākais, kas var notikt. Jā, tas varbūt ir negaidīti, tā vienalga ir ļoti liela svētība.

Saruna ar sertificētu mājdzemdību vecmāti un auglības atpazīšanas metožu instruktori Baibu Stikuti.

Es esmu daudzbērnu tētis, mums ir trīs bioloģiskie bērni. Mēs esam arī audžuģimene un šobrīd mums ir viens zīdainītis 3 mēnešus vecumā. Bet kopā ir bijuši seši audžubērni.

Šobrīd Latvijā audžuģimeņu katastrofāli trūkst, ļoti sarežģīta situācija un man liekas, ka tā bija mūsu misijas apziņa, ka tā ir mūsu ģimenes loma būt klātesošiem, ieguldīt, ielikt tajos bērnos, lai viņiem nav jābūt bērnu namos, lai viņiem nav jābūt pamestiem. Un redzēt, ka viņi iet tālāk, vai nu viņi atgriežas bioloģiskā ģimenē, labā scenārijā, vai tiek adoptēti, vai kā citādāk.

Mēs bijām saraduši, mēs bijām iemīlējuši. Ļoti grūti atvadīties un tas bija tāds lielu pārdomu mirklis. Kādu brīdi mums likās, ka mēs vispār neko vairs negribam. Bet ar lielu Dieva svētību, mēs redzējām to misiju un vajadzību. Jo ja mēs adoptētu, mums vienkārši kapacitāte vairs nebūtu un tad mēs pārstātu palīdzēt tiem, kuriem vajag. Un jāsaka tā, ka adoptētāju ir gana daudz, it sevišķi maziem bērniem, un gaida rindā. Audžuģimenes maziem bērniem nav tik daudz.

Mēs jau visi grbētu, ka varētu foršu dzīvi nodzīvot sēžot uz dīvānu. Tā tas nenotiek. Reizēm arī uz dīvāna tā dzīve ir grūta. Līdz ar to, tu vari izvēlēties kādas grūtības tu dzīvē saņem. Es domāju, ka šī ārpusģimeņu aprūpe ir viena no tām lietām, ko tu izvēlies - saņemt grūtības, kurām ir milzīga pievienotā vērtība, kura ietekmē cilvēku dzīves gājumu. Mums ir tāds sauklis, ka katrs bērns ir viena gādīga pieaugušā attālumā no veiksmes stāsta.

Uzņemošās ģimenes var būt tas dzīves turpinājums tiem bērniem, kuri citādi būtu abortēti. To mēs pieredzam, ka jaunas māmiņas, kuras ir nepilngadīgas un nespēj un nemāk parūpēties, viņas ir tomēr gatavas piedzemēt un nodot šos bērniņus adopcijā un šiem bērniem ir skaists stāsts.

Saruna ar daudzbērnu tēti, baptistu draudzes “Mājvieta” mācītāju un “Latvijas Kristīgā Alianse bāreņiem” projekta vadītāju Kārli Kārkliņu.

Tajā laikā es biju precējusies, man bija 20 gadi. Man bija jau 2 mazi bērni. Mēs dzīvojām pie vecākiem trīsistabu dzīvoklī Purvciemā. Manai jaunākajai meitiņai bija mazāk par pusgadu, kad atklājās, ka es esmu atkal stāvoklī.

Es sapratu, atkal būs grūti, bet gan jau kaut kā izturēsim, gan jau kaut kā izdzīvosim. Bet mana mamma teica, - Nu, meitiņ, tev ir tik grūti. Nu uztaisi “cauri”. Es arī esmu vienreiz to darījusi. Un tad es tā,  -Ā! Tad jau tā var. Varbūt, tiešām, nebūs tik grūti. Es maz no tā, ko atceros. Bet bija narkoze, atceros, ka man tur ķeksēja un kasīja un vilka kaut ko ārā. Ka bija asiņošana.

Tas tika nolemts manā un būtībā manas mammas  starpā. Un tas arī ir diezgan baisi. Kaut kur es sapratu, ka tas bija tāds melīgs atvieglojums. Tas bija tāds sacelšanās akts pret Dievu, pret savu vīru. Jo lai vai ko man teica mamma, lēmumu pieņēmu es. Es sapratu, ka labi tas nebija.

Tad es dabūju trešo bērniņu un to es nez kāpēc nenogalināju. Es gribēju viņu. Nezinu kāpēc, vai tāda iekšēja vēlme kaut kādā ziņā vainu izpirkt.

Es nepazīstu nevienu laimīgu sievieti, kas būtu izdarījusi abortu, kas nebūtu to nožēlojusi. Tas bija faktiski vienīgais pretapaugļošanās līdzeklis, ko darīja visas sievietes. Es domāju, ka manā vecumā un vecākas sievietes, katrai ir bagāžā vismaz viens aborts, es domāju vairāki. Trīs, desmit, dažai divdesmit. Tas nekur nepaliks, jo viss nāk gaismā. Tās ir nepanesamas ciešanas un smagums, ko tā sieviete sāk nest, kad viņa to izdara.

Ar savu mākslīgā aborta pieredzi un sekām dalās Ieva Nikoleta Geidmane.

“Mēs salaulājāmies, bioloģiskie bērniņi mums nepieteicās. Un tad pamazām, šīm sērām ejot cauri, es nonācu pie tā, ka es gribētu adoptēt bērniņu. Es biju grūta nevis 9 mēnešus, bet astoņus-deviņus gadus. Tas ir tas prieks. Tāpēc, ka es esmu auglīga, es esmu laimīga, man ir mani 4 bērni. Četri, tā kā es vienmēr sapņoju.

Dievs  ir uzticējis Savus bērnus mums, jo visi bāreņi ir Dieva bērni. Tā sajūta, kas man bija ilgus gadus - ka es esmu defektīva, ka es esmu salauzta, ka es esmu nepareiza. Bet Viņš tik ļoti mani mīl, ka uztic Savus bērnus un tas joprojām ir tas, kas man liek justies īpašai.

Un tikai pateicoties tam, ka kāda sieviete bija drosmīga neveikt šo abortu, dot šim bērniņam ģimeni, ne savu, bet citu un dot viņam iespēju dzīvot. Es esmu ārkārtīgi pateicīga savu bērnu bioloģiskajām mātēm, ka viņas nav veikušas abortu un, ka pateicoties viņām, man ir bērni. Mani bērni.

Tas ļoti sāp, ļoti, ļoti. Tapēc, ka tu saproti, ka kāds ar to dāvanu, kas viņiem ir dota izrīkojas tik ļoti nevērīgi. Ar to dāvanu, kas man nav un nekad nebūs. Un man savā ziņā skauž, viņai ir šī dāvana, bet viņai tā nav vajadzīga, faktiski viņa izmet bērnu miskastē. Tie nav vienkārši vārdi, tā ir realitāte. Ir daudz sievietes, kuras grib tavu bērniņu un tā varbūt varētu būt kā motivācija padomāt, ka varbūt tomēr dot dzīvību šim bērnam.”

Atklāta un emcionāla saruna ar Liliju Gežu, 4 adoptētu bērnu mammu, atbalsta centra “TILTS” sociālo darbinieci, mentori uzņemošām ģimenēm un KETBA apmācību treneri.

Tā dzīve pirms tam bija dažāda. Bija arī dažādas meitenes bijušas un vienā gadījumā, pēc nakts uzdzīves, mēs kopīgi devāmies uz aptieku iegādāties tā saucamo avārijas kontracepciju. Atskatoties uz to notikumu, es domāju tur ir vairāki aspekti, viens, protams, risks, ka tas bērniņš tur bija ieņemts, tad viņš tika nogalināts. Otrkārt, īstenībā tas ir pazemojums sievietei, es tā atskatoties domāju, kā viņa jutās - “Ka es tev esmu vajadzīga gultā, bet tev nevajag no manis bērnus.” Tā ir sievietes būtības iznīcinoša lieta, ja draugs, vai vīrs, vai bērna tēvs kaut ko tādu prasa no sievietes.

Kā tad sieviete ieņēma to bērniņu, vai pati arī ieņēma? Nu, nē, taču. Principā tā atbildība sākas, ja tu liecies gultā ar sievieti. Vai tu tikai paspēlējies? Tā ir vīrieša atbildība, jo ,kā tēvam, viņam ir jāsargā savi bērni.

Runājot par abortu kultūru, mana mamma gaidīja manu brāli, pirmdzimto. Viņa aiziet uz ginekoloģisko apskati un tā daktere apskatās, viņa konstatē, ka ir ieņemts bērniņš. Un viņa saka: “Ну чё - рожать будем или сделаем?" ("Mēs dzemdēsim vai “iztaisīsim”).

Saruna ar Mazirbes Rekolekcijas centra vadītāju, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju Kārli Irbi.

“Man šķiet, ir prātīgi ienest šo te realitāti, ka cilvēki, kuri saskaras ar abortu, izjūt sekas, tas atstāj nospiedumus psihē. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur mēs esam kļuvuši ārkārtīgi jutīgi pret jebkādiem emocionāliem satricinājumiem. Kāds darba vietā uz mani ne tā paskatās un es saprotu, ka tas var radīt manā psihē traumas. Bet kā jūs domājat, ja ķermenī aug cita dzīva būtne un no viņas ir jāatsakās, tas taču arī atstāj traumas, tas atstās pēdas, protams, ne visiem, ne vienādi, bet mēs saprotam, ka tādas lietas atstāj.

Mēs arī zinām, ka personība ir ģenētiska komponente. Liela daļa no tā, kā mēs atreaģējam uz pasauli, tas vienkārši ir ģenētiski noteikts un ģenētiskā komponente izveidojas apaugļošanas brīdī. Līdz ar to mēs varam teikt, ka tikko šis bērniņš ir sācis attīstīties, viņā jau ir ielikta šī personība.

Manuprāt, ir vēl viens ļoti liels iemesls, it sevišķi Latvijā, kāpēc mēs par to esam tik sensitīvi. Jo mums ir tik milzīgs skaits abortu, mēs katrs esam ar to saskārušies. Ja ne paši savās ģimenēs, tad starp tuviniekiem.

Tas nav vienkārši aiziet pie zobārsta ielikt plombi zobā, tā ir fundamentāli cita veida medicīniska procedūra.

Mēs it kā esam pieraduši uzskatīt šo jautājumu kā sieviešu tiesību jautājumu. Es nedomāju, ka šis ir sieviešu tiesību jautājums. Tā iemesla dēļ, ka šeit ir iesaistīti arī vīrieši. Vienmēr."

Saruna ar Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju  Nilu Saksu Konstantinovu.

“Biju pārliecināta, ka tests būs negatīvs, bet tas izrādījās pozitīvs. Es nebiju tam gatava. Izgājām ārā no iestādes un es sāku ļoti raudāt. Man bija 18 gadi. Nezināju, kā lai pasaku to mammai, kur nu vēl tētim. Iekšēji jutu diezgan lielu izmisumu. Turpretī bērniņa tētis izlikās priecīgs un teica, ka viss būs labi. Tas, protams, iedrošināja.

Tomēr mūsu attiecības bija ļoti nestabilas, mēs bieži strīdējāmies. Kādā brīdī mana priekšniece mani pakonsultēja, kā var veikt abortu - lai ieeju karstā vannā un pasēžu kādu brīdi. Atkal kādā izmisuma momentā, nolēmu mēģināt. Pielaidu vannu ar ūdeni, un iesēdos, bet tulīt pat izkāpu ārā. Grūti pateikt, kas mani vadīja, bet skaidri zināju, ka tas nav pareizi. Šobrīd zinu, ka, lai arī nepazinu Dievu, Viņš mani jau pazina.

Kad pateicu mammai, biju pārsteigta, ka viņa ieteica taisīt abortu. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tieši viņa dos šādu padomu. Acīmredzot padomju laika izpratne par abortu bija citādāka. Tajā brīdī jau diezgan skaidri zināju, ka to nedarīšu un to arī pateicu mammai. 

Reinis piedzima vesels un skaists bērniņš. Drosmīgs, priecīgs un sirsnīgs. Esmu ārkārtīgi pateicīga Dievam, ka toreiz jutu šo pamudinājumu izlekt no vannas un dēliņš piedzima.” Liene Mūrmane neslēpj “neplānotās grūtniecības” izaicinājumus, tomēr atzīst, ka bērns ir tā vērts!