Es esmu daudzbērnu tētis, mums ir trīs bioloģiskie bērni. Mēs esam arī audžuģimene un šobrīd mums ir viens zīdainītis 3 mēnešus vecumā. Bet kopā ir bijuši seši audžubērni.

Šobrīd Latvijā audžuģimeņu katastrofāli trūkst, ļoti sarežģīta situācija un man liekas, ka tā bija mūsu misijas apziņa, ka tā ir mūsu ģimenes loma būt klātesošiem, ieguldīt, ielikt tajos bērnos, lai viņiem nav jābūt bērnu namos, lai viņiem nav jābūt pamestiem. Un redzēt, ka viņi iet tālāk, vai nu viņi atgriežas bioloģiskā ģimenē, labā scenārijā, vai tiek adoptēti, vai kā citādāk.

Mēs bijām saraduši, mēs bijām iemīlējuši. Ļoti grūti atvadīties un tas bija tāds lielu pārdomu mirklis. Kādu brīdi mums likās, ka mēs vispār neko vairs negribam. Bet ar lielu Dieva svētību, mēs redzējām to misiju un vajadzību. Jo ja mēs adoptētu, mums vienkārši kapacitāte vairs nebūtu un tad mēs pārstātu palīdzēt tiem, kuriem vajag. Un jāsaka tā, ka adoptētāju ir gana daudz, it sevišķi maziem bērniem, un gaida rindā. Audžuģimenes maziem bērniem nav tik daudz.

Mēs jau visi grbētu, ka varētu foršu dzīvi nodzīvot sēžot uz dīvānu. Tā tas nenotiek. Reizēm arī uz dīvāna tā dzīve ir grūta. Līdz ar to, tu vari izvēlēties kādas grūtības tu dzīvē saņem. Es domāju, ka šī ārpusģimeņu aprūpe ir viena no tām lietām, ko tu izvēlies - saņemt grūtības, kurām ir milzīga pievienotā vērtība, kura ietekmē cilvēku dzīves gājumu. Mums ir tāds sauklis, ka katrs bērns ir viena gādīga pieaugušā attālumā no veiksmes stāsta.

Uzņemošās ģimenes var būt tas dzīves turpinājums tiem bērniem, kuri citādi būtu abortēti. To mēs pieredzam, ka jaunas māmiņas, kuras ir nepilngadīgas un nespēj un nemāk parūpēties, viņas ir tomēr gatavas piedzemēt un nodot šos bērniņus adopcijā un šiem bērniem ir skaists stāsts.

Saruna ar daudzbērnu tēti, baptistu draudzes “Mājvieta” mācītāju un “Latvijas Kristīgā Alianse bāreņiem” projekta vadītāju Kārli Kārkliņu.

Tajā laikā es biju precējusies, man bija 20 gadi. Man bija jau 2 mazi bērni. Mēs dzīvojām pie vecākiem trīsistabu dzīvoklī Purvciemā. Manai jaunākajai meitiņai bija mazāk par pusgadu, kad atklājās, ka es esmu atkal stāvoklī.

Es sapratu, atkal būs grūti, bet gan jau kaut kā izturēsim, gan jau kaut kā izdzīvosim. Bet mana mamma teica, - Nu, meitiņ, tev ir tik grūti. Nu uztaisi “cauri”. Es arī esmu vienreiz to darījusi. Un tad es tā,  -Ā! Tad jau tā var. Varbūt, tiešām, nebūs tik grūti. Es maz no tā, ko atceros. Bet bija narkoze, atceros, ka man tur ķeksēja un kasīja un vilka kaut ko ārā. Ka bija asiņošana.

Tas tika nolemts manā un būtībā manas mammas  starpā. Un tas arī ir diezgan baisi. Kaut kur es sapratu, ka tas bija tāds melīgs atvieglojums. Tas bija tāds sacelšanās akts pret Dievu, pret savu vīru. Jo lai vai ko man teica mamma, lēmumu pieņēmu es. Es sapratu, ka labi tas nebija.

Tad es dabūju trešo bērniņu un to es nez kāpēc nenogalināju. Es gribēju viņu. Nezinu kāpēc, vai tāda iekšēja vēlme kaut kādā ziņā vainu izpirkt.

Es nepazīstu nevienu laimīgu sievieti, kas būtu izdarījusi abortu, kas nebūtu to nožēlojusi. Tas bija faktiski vienīgais pretapaugļošanās līdzeklis, ko darīja visas sievietes. Es domāju, ka manā vecumā un vecākas sievietes, katrai ir bagāžā vismaz viens aborts, es domāju vairāki. Trīs, desmit, dažai divdesmit. Tas nekur nepaliks, jo viss nāk gaismā. Tās ir nepanesamas ciešanas un smagums, ko tā sieviete sāk nest, kad viņa to izdara.

Ar savu mākslīgā aborta pieredzi un sekām dalās Ieva Nikoleta Geidmane.

“Mēs salaulājāmies, bioloģiskie bērniņi mums nepieteicās. Un tad pamazām, šīm sērām ejot cauri, es nonācu pie tā, ka es gribētu adoptēt bērniņu. Es biju grūta nevis 9 mēnešus, bet astoņus-deviņus gadus. Tas ir tas prieks. Tāpēc, ka es esmu auglīga, es esmu laimīga, man ir mani 4 bērni. Četri, tā kā es vienmēr sapņoju.

Dievs  ir uzticējis Savus bērnus mums, jo visi bāreņi ir Dieva bērni. Tā sajūta, kas man bija ilgus gadus - ka es esmu defektīva, ka es esmu salauzta, ka es esmu nepareiza. Bet Viņš tik ļoti mani mīl, ka uztic Savus bērnus un tas joprojām ir tas, kas man liek justies īpašai.

Un tikai pateicoties tam, ka kāda sieviete bija drosmīga neveikt šo abortu, dot šim bērniņam ģimeni, ne savu, bet citu un dot viņam iespēju dzīvot. Es esmu ārkārtīgi pateicīga savu bērnu bioloģiskajām mātēm, ka viņas nav veikušas abortu un, ka pateicoties viņām, man ir bērni. Mani bērni.

Tas ļoti sāp, ļoti, ļoti. Tapēc, ka tu saproti, ka kāds ar to dāvanu, kas viņiem ir dota izrīkojas tik ļoti nevērīgi. Ar to dāvanu, kas man nav un nekad nebūs. Un man savā ziņā skauž, viņai ir šī dāvana, bet viņai tā nav vajadzīga, faktiski viņa izmet bērnu miskastē. Tie nav vienkārši vārdi, tā ir realitāte. Ir daudz sievietes, kuras grib tavu bērniņu un tā varbūt varētu būt kā motivācija padomāt, ka varbūt tomēr dot dzīvību šim bērnam.”

Atklāta un emcionāla saruna ar Liliju Gežu, 4 adoptētu bērnu mammu, atbalsta centra “TILTS” sociālo darbinieci, mentori uzņemošām ģimenēm un KETBA apmācību treneri.

Tā dzīve pirms tam bija dažāda. Bija arī dažādas meitenes bijušas un vienā gadījumā, pēc nakts uzdzīves, mēs kopīgi devāmies uz aptieku iegādāties tā saucamo avārijas kontracepciju. Atskatoties uz to notikumu, es domāju tur ir vairāki aspekti, viens, protams, risks, ka tas bērniņš tur bija ieņemts, tad viņš tika nogalināts. Otrkārt, īstenībā tas ir pazemojums sievietei, es tā atskatoties domāju, kā viņa jutās - “Ka es tev esmu vajadzīga gultā, bet tev nevajag no manis bērnus.” Tā ir sievietes būtības iznīcinoša lieta, ja draugs, vai vīrs, vai bērna tēvs kaut ko tādu prasa no sievietes.

Kā tad sieviete ieņēma to bērniņu, vai pati arī ieņēma? Nu, nē, taču. Principā tā atbildība sākas, ja tu liecies gultā ar sievieti. Vai tu tikai paspēlējies? Tā ir vīrieša atbildība, jo ,kā tēvam, viņam ir jāsargā savi bērni.

Runājot par abortu kultūru, mana mamma gaidīja manu brāli, pirmdzimto. Viņa aiziet uz ginekoloģisko apskati un tā daktere apskatās, viņa konstatē, ka ir ieņemts bērniņš. Un viņa saka: “Ну чё - рожать будем или сделаем?" ("Mēs dzemdēsim vai “iztaisīsim”).

Saruna ar Mazirbes Rekolekcijas centra vadītāju, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju Kārli Irbi.

“Man šķiet, ir prātīgi ienest šo te realitāti, ka cilvēki, kuri saskaras ar abortu, izjūt sekas, tas atstāj nospiedumus psihē. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur mēs esam kļuvuši ārkārtīgi jutīgi pret jebkādiem emocionāliem satricinājumiem. Kāds darba vietā uz mani ne tā paskatās un es saprotu, ka tas var radīt manā psihē traumas. Bet kā jūs domājat, ja ķermenī aug cita dzīva būtne un no viņas ir jāatsakās, tas taču arī atstāj traumas, tas atstās pēdas, protams, ne visiem, ne vienādi, bet mēs saprotam, ka tādas lietas atstāj.

Mēs arī zinām, ka personība ir ģenētiska komponente. Liela daļa no tā, kā mēs atreaģējam uz pasauli, tas vienkārši ir ģenētiski noteikts un ģenētiskā komponente izveidojas apaugļošanas brīdī. Līdz ar to mēs varam teikt, ka tikko šis bērniņš ir sācis attīstīties, viņā jau ir ielikta šī personība.

Manuprāt, ir vēl viens ļoti liels iemesls, it sevišķi Latvijā, kāpēc mēs par to esam tik sensitīvi. Jo mums ir tik milzīgs skaits abortu, mēs katrs esam ar to saskārušies. Ja ne paši savās ģimenēs, tad starp tuviniekiem.

Tas nav vienkārši aiziet pie zobārsta ielikt plombi zobā, tā ir fundamentāli cita veida medicīniska procedūra.

Mēs it kā esam pieraduši uzskatīt šo jautājumu kā sieviešu tiesību jautājumu. Es nedomāju, ka šis ir sieviešu tiesību jautājums. Tā iemesla dēļ, ka šeit ir iesaistīti arī vīrieši. Vienmēr."

Saruna ar Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju  Nilu Saksu Konstantinovu.

“Biju pārliecināta, ka tests būs negatīvs, bet tas izrādījās pozitīvs. Es nebiju tam gatava. Izgājām ārā no iestādes un es sāku ļoti raudāt. Man bija 18 gadi. Nezināju, kā lai pasaku to mammai, kur nu vēl tētim. Iekšēji jutu diezgan lielu izmisumu. Turpretī bērniņa tētis izlikās priecīgs un teica, ka viss būs labi. Tas, protams, iedrošināja.

Tomēr mūsu attiecības bija ļoti nestabilas, mēs bieži strīdējāmies. Kādā brīdī mana priekšniece mani pakonsultēja, kā var veikt abortu - lai ieeju karstā vannā un pasēžu kādu brīdi. Atkal kādā izmisuma momentā, nolēmu mēģināt. Pielaidu vannu ar ūdeni, un iesēdos, bet tulīt pat izkāpu ārā. Grūti pateikt, kas mani vadīja, bet skaidri zināju, ka tas nav pareizi. Šobrīd zinu, ka, lai arī nepazinu Dievu, Viņš mani jau pazina.

Kad pateicu mammai, biju pārsteigta, ka viņa ieteica taisīt abortu. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tieši viņa dos šādu padomu. Acīmredzot padomju laika izpratne par abortu bija citādāka. Tajā brīdī jau diezgan skaidri zināju, ka to nedarīšu un to arī pateicu mammai. 

Reinis piedzima vesels un skaists bērniņš. Drosmīgs, priecīgs un sirsnīgs. Esmu ārkārtīgi pateicīga Dievam, ka toreiz jutu šo pamudinājumu izlekt no vannas un dēliņš piedzima.” Liene Mūrmane neslēpj “neplānotās grūtniecības” izaicinājumus, tomēr atzīst, ka bērns ir tā vērts!

Es īsti nezinu, ko mēs kopā bijām darījušas, kur mēs bijām gājušas, bet es biju ļoti priecīga un es ar tādu pateicību teicu: “Mammu, cik labi, ka tu man esi! Es esmu tik priecīga, tu esi labākā mamma!” Es parasti neteicu tādas lietas. Tad mamma sāka raudāt un lūdza man piedošanu: “Mīļo meitiņ, piedod, ka es tevi mocīju.” 

Man radās jautājums: “Bet kā? Es neko tādu neatceros.” Un mamma saka: “Nu tajā laikā, kad tu biji man vēderā...” Tad viņa man darīja pāri.

Pirms dažiem gadiem es atradu forumā diskusiju par to, kā izraisīt spontāno abortu. Un tur es izlasīju par šo metodi. Tur es izlasīju arī kādas citas sievietes reālo pieredzes stāstu par to, ka viņa ar konkrēto metodi izraisījusi priekšlaicīgas dzemdības. Viņas meitenīte piedzimusi vien kilograma svarā, nodzīvojusi dažas dienas un pēc tam nomirusi. Un es sapratu - tā varēju būt es! Tā varēja būt mana māte... Bet paldies Dievam, ka tas tā nenotika!

Tā neapzināti, man šķiet, ka es daudz kur esmu jutusies lieka. Es nevarētu teikt, ka neviens nerūpējās par mani, bet es biju kopienas, kolektīva bērns. 

Liene Ramāna atklāti dalās par savas dzīves iesākumu, kad vēl bija mātes vēderā.

Cilvēks tiek radīts Dieva tēlā un līdzībā. Tas ir fundamentāli. Iedomājieties, kāds tam ir spēks, kāda apziņa mums ir. Kas ir bērns? Tā ir Dieva dāvana. Tas ir Dieva personīgs radīšanas darbs.

Bet kāds teiktu, - mums, piedod, tas nav vajadzīgs. Mums tas traucē laimei. Mēs gribam izbaudīt dzīvi un mums tas traucē. Vēl kādiem tas ir šūnu pikucis. Bet Dieva dāvātā dzīvība ir augstā rangā. Tāpēc visi pārējie argumenti, viņi ir zemāki par to. Ja runa ir par dzīvības glābšanu, tad tas stāv vienmēr pirmajā vietā. 

Tas ir Dieva brīnums, kas tur tiek veidots un izveidots un tā ir viņa dāvana, viņa svētība. Un šī dzīvība ir ļoti ievainojamā stāvoklī, viņa nevar neko par sevi, priekš sevis, izdarīt un te ir svarīgi, lai mēs ņemam par moto to, kas ir rakstīts Salamana pamācībās 31. nodaļā: “Atdari savu muti par labu tiem, kas paši ir kā mēmi un savā labā runāt nespēj un visu to lietas labā, kas ir atstāti!” 

Vai Bībele runā par abortiem, kā saņemt piedošanu un kā nosargāt cilvēka dzīvību, atklās teoloģijas doktors un misionārs Juris Doveiko.

“Es konsultējos ar savu vecmāti un viņa man teica: “Nē, Ilze! Tu nevari.” Man tikko bija piezimušas dvīnītes, man bija arī dzelzs trūkums. Aborts nozīmē, ka tevi vienkārši iztīra. Tas vārds “iztīrīs” liekas, tad jau viss būs labi, bet tās detaļas netiek pasniegtas.

Atmodos pēc narkozes, biju iztukšota. Viss ir beidzies. Bet īstenībā jau nekas nav beidzies. Tās sajūtas sirdī un tās sāpes. Tas man vilkās ļoti ilgi. Kaut vai ieej dušā, mazgājies un redzi šīs asins piles, kas pil, es vienkārši raudāju. Es vienkārši raudāju, jo es zināju, ka es esmu atņēmusi dzīvību. Mamma, patiesībā, bija ļoti dusmīga uz mani. Bet ar laiku, es to visu noliku maliņā.

Visvairāk tas mani sāpināja un nāca atpakaļ, kad mūsu dēls apprecējās un viņi netika pie bērniņa. Tad tā sāpe bija lielāka nekā tajā laikā, kad es veicu šo abortu. Jo es sapratu, ka tā gluži nav, ka tas viss paliek bez jebkāda iemesla, bez sekām. Nekad tā nevar būt. Citam, varbūt, tas atspoguļojas uz veselību, bet man tas atspoguļojās tieši uz manu dēlu.”

Vai tiešām mākslīgais aborts ir veselības aprūpe, kā to paziņojusi Pasaules Veselības organizācija? Ilze Viša, 4 bērnu mamma, drosmīgi atklāj savu mākslīgā aborta pieredzi.

"Es esmu kritisks pret cilvēka dzīvības pārtaukšanu. Mēs tagad pat esam sapratuši, ka mēs nevaram dzīvniekus nogalināt, ka mums vajadzētu domāt citādāk. Visas lielās kultūras ir pagrimušas tad, kad tām ir pārāk labi. 

Pat žurku un peļu līmenī ir bijuši pētījumi, kuri parāda, ja pelēm rada tādus apstākļus, ir silts, barība pieejama no rīta līdz vakaram un nekur nav jāiet, neviena runča tuvumā nav, tā peļu kolonija izmirst. Tās izvirst no sākuma un pēc tam izmirst. Un tas notiek arī ar cilvēkiem. Ja viņi sāk piekopt dzīves veidu: “Mums neko nevajag, viss ir atļauts. Visu darīsim, ko vien vēlamies. Ēdīsim bez sāta, vīnu dzersim bez sāta, meitenes mīlēsim bez sāta,” rezultāts būs slikts."

Saruna ar “zinātnieku zinātnieku” jeb LZA prezidentu, akadēmiķi Ivaru Kalviņu.

Es zinu, ka cilvēkus ārkārtīgi tracina tas, ka es saku, ka aborts nav pieļaujams nekad, arī tad, kas sieviete ir izvarota.

Ko viņai piedāvā? Viņai piedāvā atrisināt vienu noziegumu ar otru noziegumu, kuru jau pastrādā viņa. Kāpēc mēs negribam, ka šīs izvarotās sievietes dzemdē šos bērnus? Tāpēc, ka tas mums sagādā problēmas. Tad man viņai ir jāpalīdz. Man kaut kas ir jādara. Viņai ir vajadzīga psiholoģiska palīdzība. Sabiedrībai, valstij ir jāiesaistās. Būtībā aborts ir vienkāršākais, lētākais risinājums: “Tā ir tava problēma, tu tiec ar viņu galā, es tev nepalīdzēšu.”

Ja mēs pieņemam, ka aborts ir attaisnojams izvarošanas gadījumā, tad mēs nosakām to, ka cilvēka vērtība ir atkarīga no viņa ieņemšanas apstākļiem. Cilvēks ir vērtīgs nevis pats par sevi, bet no tā, ka viņš tika pareizi ieņemts.

Es pilnībā saprotu, ka sievietei var nebūt spēka šo bērnu paturēt. Un viņai par to nav jāattaisnojas: “Piedzemdē un atdod viņu adopcijai. Tev nodarīja pāri, neatrisini šo situāciju, sāpinot vēl kādu, kurš ir vājāks par tevi.” Varbūt terapeitiskāk var iziet no šī, izdarot kaut ko labu.

Drosmīga saruna ar trīs bērnu mammu, grāmatas “Neplānoti” tulkotāju, konferenču tulku, Kristīni Ceļmilleri.

"Mēs esam 16 bērni. Es piedzimu kā sešpadsmitais. Maniem vecākiem jau bija pāri 40, kad es piedzimu. Protams, daži domā, ka tas ir riskanti, jo viss kaut kas var gadīties ar bērna veselību un tā tālāk. Es domāju, ka pārāk daudz uzsvars ir likts uz to. It kā mēs spējam paredzēt, kas būs.

Bērni ir lielākā Dieva dāvana vecākiem. Māmiņa stāstīja, ka lai gan bija ļoti daudz bērnu, viņi piedzīvojuši ļoti daudz brīnumus. Viņiem bija tāds katls, kurā viņi vārīja zupu un neskatoties uz to, ka cilvēku skaits mūsu ģimenē palielinājās, mums vienmēr pietika ar to pašu katlu.

Kaut arī mums bija daudz brāļu un māsu, es vienmēr esmu izjutis vecāku mīlestību. Nekad nav tā, ka man tas būtu pietrūcis. Es nebiju vientuļš.

Man liekas, ka ir daudz grūtāk vienam bērnam ģimenē. Ja Dievs dod vairāk, tad ņem!"

Saruna ar Rīgas “Pestīšanas Tempļa” baptistu draudzes vadītāju Efraimu Natanaelu Šmitu, kurš kļuvis par daļu no "ESMU DZĪVS" komandas, lai kopīgi informētu sabiedrību par dzīvības vērtību un tās apdraudējumu.