“Mēs salaulājāmies, bioloģiskie bērniņi mums nepieteicās. Un tad pamazām, šīm sērām ejot cauri, es nonācu pie tā, ka es gribētu adoptēt bērniņu. Es biju grūta nevis 9 mēnešus, bet astoņus-deviņus gadus. Tas ir tas prieks. Tāpēc, ka es esmu auglīga, es esmu laimīga, man ir mani 4 bērni. Četri, tā kā es vienmēr sapņoju.
Dievs ir uzticējis Savus bērnus mums, jo visi bāreņi ir Dieva bērni. Tā sajūta, kas man bija ilgus gadus - ka es esmu defektīva, ka es esmu salauzta, ka es esmu nepareiza. Bet Viņš tik ļoti mani mīl, ka uztic Savus bērnus un tas joprojām ir tas, kas man liek justies īpašai.
Un tikai pateicoties tam, ka kāda sieviete bija drosmīga neveikt šo abortu, dot šim bērniņam ģimeni, ne savu, bet citu un dot viņam iespēju dzīvot. Es esmu ārkārtīgi pateicīga savu bērnu bioloģiskajām mātēm, ka viņas nav veikušas abortu un, ka pateicoties viņām, man ir bērni. Mani bērni.
Tas ļoti sāp, ļoti, ļoti. Tapēc, ka tu saproti, ka kāds ar to dāvanu, kas viņiem ir dota izrīkojas tik ļoti nevērīgi. Ar to dāvanu, kas man nav un nekad nebūs. Un man savā ziņā skauž, viņai ir šī dāvana, bet viņai tā nav vajadzīga, faktiski viņa izmet bērnu miskastē. Tie nav vienkārši vārdi, tā ir realitāte. Ir daudz sievietes, kuras grib tavu bērniņu un tā varbūt varētu būt kā motivācija padomāt, ka varbūt tomēr dot dzīvību šim bērnam.”
Atklāta un emcionāla saruna ar Liliju Gežu, 4 adoptētu bērnu mammu, atbalsta centra “TILTS” sociālo darbinieci, mentori uzņemošām ģimenēm un KETBA apmācību treneri.