“Pamatfrāze, ko viņas saka: “Ja es to būtu zinājusi. Ja es būtu zinājusi, kā tas sāp,  kā tas ietekmēs manu dzīvi. Kā tas ietekmēs manu attieksmi pret maniem bērniem - esošajiem vai nākamajiem. Kā tas ietekmēs manu spēju pieņemt lēmumus.”

Parasti sievietes sāk meklēt palīdzību piecus gadus pēc aborta veikšanas. Tas ir tāds atskaites punkts, kad sieviete saprot, ka kaut kas nav kārtībā viņas dzīvē. Mēs paslēpjamies un izliekamies, ka nekā nav. Tas ir tas, ko piedāvā sabiedrība šīm sievietēm. Lielākoties viņas ir vientuļas, viņām nav ar ko aiziet aprunāties. Viņas nedrīkst sērot.”

Šoreiz uz sarunu aicinājām Judīti Briedi - Jurēviču, Krīzes grūtniecības centra vadītāju, kura ik dienu uzklausa un palīdz tām sievietēm un vīriešiem, kuri cietuši no mākslīgā aborta sekām.

“Tāda vieglā dzīve bija. Viena meitene, ar kuru biju pārgulējis, man pasaka, ka ir stāvoklī. Mana pirmā reakcija, vajag tikt vaļā, man ir jābūt brīvam, es nekādas saistības ar viņu negribu. Mēģināju viņu pierunāt, lai viņa "iet uz abortu". Viņa drīzāk negribēja. Viņa piekrita. Viņa baidījās.

Tas notika un es it kā atviegloti uzelpoju, bet sirdsapziņa brīva no tā netika. Tieši otrādi, tas smagums uzgūlās.

Un visu laiku es ar to staigāju un tie bija ilgi gadi. Tā nebija viena diena. Un tad mēģini aizmirsties, bet nāk jau paģiras un tad tu vēl vairāk atjēdzies.

Tie ir tādi lēmumi, par kuriem vīrietim ir jāatbild. Tas nav jautājums par to, vai vēlies apēst to vai citu saldējumu. Bet tā ir kopēja lieta. Ko nozīmē mīlēt savu sievu? Tas nozīmē, nest upurus. To bērnu varbūt es pat negribu, bet kā mīlestība reaģēs?”

Atklāta saruna ar LKR dīdžeju Aivaru Ozoliņu.

“Es ieraudzīju māti, kura miglā caur purvu brien un aukstums viņai apkārt, un viņa nes savu bērniņu. Viss kas viņai ir, tajā viņa to bērniņu ir ietinusi. Un viņai ir vienalga kāds tas bērniņš ir. Vai viņš ir kropls, vai viņš ir vesels, vai viņam ir, vai nav kājas. Viņai ir vienalga.

Tas ir viņas mīļotais, lolotais bērniņš, ko viņa nesīs, lai kāds viņš ir, cauri visiem purviem, ūdeņiem un caur uguni. Viņa nenodos viņu nāvē. Tā ir tāda īsta māte. Nevis tā, kas pie pirmajām grūtībām, teiks, nē, es neuzņemos šo, šis nav mans. Viņa atdos savu dzīvību par viņu, nevis atņems bērniņa dzīvību, lai pati dzīvotu foršu dzīvi."

Montāžas režisore un “īpašā mamma” Dārta Romanova dalās ar brīžiem, kuri palīdzēja izvēlēties par labu dzīvībai, par labu viņas meitai, Arielai.

“Brīnišķīgu zemi mums Dievs ir devis. Un starp diviem kariem mēs patiešām, kā tajā lepnajā dziesmā, kā pērle iznirusi no dzelmju pusnaktīm. Mums Dievs iedeva, radīja. Dzīvojiet, pelniet, turieties savā zemē. Kā mēs Viņam atbildam uz to? Kaut kā mēs par to maz domājam. Līdz aizdomājamies līdz tādām galējībām, ka jānogalina vēl tas bērns, kas grib nākt pasaulē un savu daļu no manas daļas noēst. Dzīvojam nedomājot, varbūt. Nemīlot dzīvojam. Bērnus taču mēs ļoti mīlam, kad viņi ir.”

Dziļa, neaizmirstama un mīlestības pilna saruna ar disidenti,  PSRS okupācijas pretošanās kustības dalībnieci Lidiju Lasmani-Doroņinu.

Padomju laiks ietekmēja Latvijas vīriešus dramatiski slikti. Vīrieši "atšālējās". Krieviem bija tāds teiciens: “Katra iniciatīva ir sodāma”. Un daļa vīriešu nodzērās, ģimenes kļuva nefunkcionējošas. Un es biju tur. Un mēs ar draudzeni jaunībā izlēmām, ka viņa taisīs abortu.

Un kad 2019. gadā Dievs mani atpestīja no azartspēļu atkarības un mēs ar sievu sapratām, ka mums bērnu nebūs, es atskatījos uz to dubultā. Es sapratu, re kur, man taču būtu tagad 30 gadi meitai vai dēlam, es viņu nogalināju. Un kamēr es neticēju Dievam, šīs domas man nebija.

Tik atklāti un personīgi, ar savu pēc aborta liecību dalās politologs, “Dāvida Armijas” vadītājs Andis Kudors.

“Dārgie draugi! Mākslīgais aborts ir ļoti vardarbīgs akts. Es pazīstu un dziļi cienu daudzus cilvēkus, kuri ir gatavi ļoti asi iestāties pret vardarbību. Piemēram, viņi ļoti pārdzīvo par dzīvnieku ciešanām industriālās fermās. Viņi ir redzējuši foto materiālus un asinis viņus ir šausminājušas. Vai jūs, kas aizstāvat mākslīgos abortus, vai jūs būtu gatavi ginekoloģiskajā klīnikā stāvēt klāt ar bļodu un redzēt, kas bļodā iekrīt, kā tas izskatās un kas tas ir? Ja jūs neesat gatavi ar to konfrontēties reālā situācijā, apzinoties, ka tas ir ļoti vardarbīgs akts, tad neaizstāviet. Neaizstāviet vardarbību pret vājākajiem.”

Par šo un vairāk, sarunā ar sengrieķu valodas filoloģi, antīko zinātņu doktori un grāmatas “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” autori Agnesi Irbi.

“Paliatīvajā aprūpē dzīvības vērtība iegūst pavisam citu nozīmi. Tā kļūst spožāka un pamanāmāka.”

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs atzīst, ka tieši nāves priekšā, dzīvība iegūst īpašu vērtību. Un vērtīga ir katra cilvēka dzīvība, jebkurā vecuma posmā. Viņaprāt, mākslīgais aborts, tās ir bailes uzņemties atbildību, bailes audzināt, bailes par to, ka satikšu vīrieti, kuram tas bērniņš nav vajadzīgs. Viens no risinājumiem būtu, sabiedrības, īpaši vīriešu, izglītošana.

“Protams, ka tas kaut ko maksā. Jo tu vairs neesi uz viļņa, tu esi tāds kā “outsaideris”, ka tu ej pret straumi. Savā spēkā cilvēks ir par vāju, lai tam nostātos pretim, bet, kad tu saņem papildu spēku, tad tevi vairs nebaida nekas. Tu apzinies, es nebaidīšos teikt, ka tas ir pretīgi, veikt abortu. Tad vienkārši nav nekādu labumu, kuru dēļ tu to varētu atkal sākt darīt. Neko tev nevar piedāvāt, nauda, viss pārējais, tas ir izmetams.“

Vēl šodien Vidzemes  slimnīcas dzemdību un ginekoloģijas nodaļas virsārsts, Gints Lapiņš, nenožēlo pirms padsmit gadiem pieņemto lēmumu, kā rezultātā Valmiera kļuva par pilsētu, kurā neveic mākslīgā aborta procedūras.

"Manuprāt, dzīvība ir dzīvība no pirmā mirkļa. Mēs taču neejam pa ābeļdārzu pavasarī un neraujam nost pumpurus, kad viņi tikko kā raisās un plaukst, mēs gribam kaut ko skaistu! 20% esam tie, kas staigājam pa šo skaisto zemi un dzīvo šo skaisto dzīvi.  Kā tie 20% viens pret otru izturas? Varbūt viņiem vajadzētu apgūt embrioloģiju.”

Par šo un vairāk, ekskluzīvā sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori, embrioloģi, grāmatu autori, Anatomijas un antropoloģijas institūta direktori, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Māru Pilmani.

“ESMU DZĪVS” studijā viesosies laulāts pāris, Dina un Sandris Floreni, kuri audzina 3 bērnus, tostarp dvīņus.

Dina ir ģimenes ārste, kurai studiju laikā bija jānovēro mākslīgā aborta procedūra. Lai gan tā bija daļa no mācību procesa, viņa atteicās to darīt. Tikai vēlāk Dina uzzināja, ka vecāki viņu pašu vēlējās abortēt. Brīnumainā veidā par Dinas dzīvību iestājās vectētiņš, un viņa varēja piedzimt. Sandris ir IT speciālists un kopā ar sievu vada auglības atpazīšanas kursus. Runāsim par to, vai tiešām vīrietim būtu jāpārzina auglības jautājumus un turpināsim izzināt, kas ir patiesa “vīrišķība”.