“Es konsultējos ar savu vecmāti un viņa man teica: “Nē, Ilze! Tu nevari.” Man tikko bija piezimušas dvīnītes, man bija arī dzelzs trūkums. Aborts nozīmē, ka tevi vienkārši iztīra. Tas vārds “iztīrīs” liekas, tad jau viss būs labi, bet tās detaļas netiek pasniegtas.

Atmodos pēc narkozes, biju iztukšota. Viss ir beidzies. Bet īstenībā jau nekas nav beidzies. Tās sajūtas sirdī un tās sāpes. Tas man vilkās ļoti ilgi. Kaut vai ieej dušā, mazgājies un redzi šīs asins piles, kas pil, es vienkārši raudāju. Es vienkārši raudāju, jo es zināju, ka es esmu atņēmusi dzīvību. Mamma, patiesībā, bija ļoti dusmīga uz mani. Bet ar laiku, es to visu noliku maliņā.

Visvairāk tas mani sāpināja un nāca atpakaļ, kad mūsu dēls apprecējās un viņi netika pie bērniņa. Tad tā sāpe bija lielāka nekā tajā laikā, kad es veicu šo abortu. Jo es sapratu, ka tā gluži nav, ka tas viss paliek bez jebkāda iemesla, bez sekām. Nekad tā nevar būt. Citam, varbūt, tas atspoguļojas uz veselību, bet man tas atspoguļojās tieši uz manu dēlu.”

Vai tiešām mākslīgais aborts ir veselības aprūpe, kā to paziņojusi Pasaules Veselības organizācija? Ilze Viša, 4 bērnu mamma, drosmīgi atklāj savu mākslīgā aborta pieredzi.

"Es esmu kritisks pret cilvēka dzīvības pārtaukšanu. Mēs tagad pat esam sapratuši, ka mēs nevaram dzīvniekus nogalināt, ka mums vajadzētu domāt citādāk. Visas lielās kultūras ir pagrimušas tad, kad tām ir pārāk labi. 

Pat žurku un peļu līmenī ir bijuši pētījumi, kuri parāda, ja pelēm rada tādus apstākļus, ir silts, barība pieejama no rīta līdz vakaram un nekur nav jāiet, neviena runča tuvumā nav, tā peļu kolonija izmirst. Tās izvirst no sākuma un pēc tam izmirst. Un tas notiek arī ar cilvēkiem. Ja viņi sāk piekopt dzīves veidu: “Mums neko nevajag, viss ir atļauts. Visu darīsim, ko vien vēlamies. Ēdīsim bez sāta, vīnu dzersim bez sāta, meitenes mīlēsim bez sāta,” rezultāts būs slikts."

Saruna ar “zinātnieku zinātnieku” jeb LZA prezidentu, akadēmiķi Ivaru Kalviņu.

Es zinu, ka cilvēkus ārkārtīgi tracina tas, ka es saku, ka aborts nav pieļaujams nekad, arī tad, kas sieviete ir izvarota.

Ko viņai piedāvā? Viņai piedāvā atrisināt vienu noziegumu ar otru noziegumu, kuru jau pastrādā viņa. Kāpēc mēs negribam, ka šīs izvarotās sievietes dzemdē šos bērnus? Tāpēc, ka tas mums sagādā problēmas. Tad man viņai ir jāpalīdz. Man kaut kas ir jādara. Viņai ir vajadzīga psiholoģiska palīdzība. Sabiedrībai, valstij ir jāiesaistās. Būtībā aborts ir vienkāršākais, lētākais risinājums: “Tā ir tava problēma, tu tiec ar viņu galā, es tev nepalīdzēšu.”

Ja mēs pieņemam, ka aborts ir attaisnojams izvarošanas gadījumā, tad mēs nosakām to, ka cilvēka vērtība ir atkarīga no viņa ieņemšanas apstākļiem. Cilvēks ir vērtīgs nevis pats par sevi, bet no tā, ka viņš tika pareizi ieņemts.

Es pilnībā saprotu, ka sievietei var nebūt spēka šo bērnu paturēt. Un viņai par to nav jāattaisnojas: “Piedzemdē un atdod viņu adopcijai. Tev nodarīja pāri, neatrisini šo situāciju, sāpinot vēl kādu, kurš ir vājāks par tevi.” Varbūt terapeitiskāk var iziet no šī, izdarot kaut ko labu.

Drosmīga saruna ar trīs bērnu mammu, grāmatas “Neplānoti” tulkotāju, konferenču tulku, Kristīni Ceļmilleri.

“Jūle piedzima, viņu ielika man rokās. Es skatos uz viņu un redzu, ka viņa ir savādāka. Tad man ienāca šausmīga doma sirdī, - viņa taču varētu mirt. Bet slimnīcā man iedeva bukletu, kurā teikts, ka vairāk nekā 90% vecāku, kuriem ir bērni ar Dauna sindromu vēlas to, ka dzīve turpinās kā līdz šim, ka tie bērni mirst. Un tas man bija pirmais mierinājums.

Viņa ir mūsu meita, es viņu mīlu un par to man nebija nekādu šaubu. Mana cīņa bija ar Dievu, ka Viņš mani, kaut kādu iemeslu dēļ, nemīl. Arābiem ir tāds sakāmvārds, tas ar ko es esmu ciešanās pavadījis kopā laiku, to es atceros, ar kuru es svinēju, to, nē. Es esmu priecīgs par to, kam es izgāju cauri. Dievs man nav parādā neko, tas bija tas, kas sadziedēja manu sirdi.

Cilvēki ar Dauna sindromu sevī ir laimīgi. Tas šausmīgais jau ir mums. Mums liekas tā, ka būs katastrofa, bet tie paši cilvēki ir sevī laimīgi. Mana meita māca par to, kas ir cilvēks, no pilnīgi cita viedokļa. Ar to savu laimi, ar to savu saulaino raksturu.”

“ESMU DZĪVS” ekskluzīva saruna ar evaņģēlistu Amadeju Vadoni, latvieti, kura mājas šobrīd ir Berlīnē, Vācijā.

“Pamatfrāze, ko viņas saka: “Ja es to būtu zinājusi. Ja es būtu zinājusi, kā tas sāp,  kā tas ietekmēs manu dzīvi. Kā tas ietekmēs manu attieksmi pret maniem bērniem - esošajiem vai nākamajiem. Kā tas ietekmēs manu spēju pieņemt lēmumus.”

Parasti sievietes sāk meklēt palīdzību piecus gadus pēc aborta veikšanas. Tas ir tāds atskaites punkts, kad sieviete saprot, ka kaut kas nav kārtībā viņas dzīvē. Mēs paslēpjamies un izliekamies, ka nekā nav. Tas ir tas, ko piedāvā sabiedrība šīm sievietēm. Lielākoties viņas ir vientuļas, viņām nav ar ko aiziet aprunāties. Viņas nedrīkst sērot.”

Šoreiz uz sarunu aicinājām Judīti Briedi - Jurēviču, Krīzes grūtniecības centra vadītāju, kura ik dienu uzklausa un palīdz tām sievietēm un vīriešiem, kuri cietuši no mākslīgā aborta sekām.

“Tāda vieglā dzīve bija. Viena meitene, ar kuru biju pārgulējis, man pasaka, ka ir stāvoklī. Mana pirmā reakcija, vajag tikt vaļā, man ir jābūt brīvam, es nekādas saistības ar viņu negribu. Mēģināju viņu pierunāt, lai viņa "iet uz abortu". Viņa drīzāk negribēja. Viņa piekrita. Viņa baidījās.

Tas notika un es it kā atviegloti uzelpoju, bet sirdsapziņa brīva no tā netika. Tieši otrādi, tas smagums uzgūlās.

Un visu laiku es ar to staigāju un tie bija ilgi gadi. Tā nebija viena diena. Un tad mēģini aizmirsties, bet nāk jau paģiras un tad tu vēl vairāk atjēdzies.

Tie ir tādi lēmumi, par kuriem vīrietim ir jāatbild. Tas nav jautājums par to, vai vēlies apēst to vai citu saldējumu. Bet tā ir kopēja lieta. Ko nozīmē mīlēt savu sievu? Tas nozīmē, nest upurus. To bērnu varbūt es pat negribu, bet kā mīlestība reaģēs?”

Atklāta saruna ar LKR dīdžeju Aivaru Ozoliņu.

“Es ieraudzīju māti, kura miglā caur purvu brien un aukstums viņai apkārt, un viņa nes savu bērniņu. Viss kas viņai ir, tajā viņa to bērniņu ir ietinusi. Un viņai ir vienalga kāds tas bērniņš ir. Vai viņš ir kropls, vai viņš ir vesels, vai viņam ir, vai nav kājas. Viņai ir vienalga.

Tas ir viņas mīļotais, lolotais bērniņš, ko viņa nesīs, lai kāds viņš ir, cauri visiem purviem, ūdeņiem un caur uguni. Viņa nenodos viņu nāvē. Tā ir tāda īsta māte. Nevis tā, kas pie pirmajām grūtībām, teiks, nē, es neuzņemos šo, šis nav mans. Viņa atdos savu dzīvību par viņu, nevis atņems bērniņa dzīvību, lai pati dzīvotu foršu dzīvi."

Montāžas režisore un “īpašā mamma” Dārta Romanova dalās ar brīžiem, kuri palīdzēja izvēlēties par labu dzīvībai, par labu viņas meitai, Arielai.

“Kāds dramatisks ceļš jāveic spermatozoīdam, lai nokļūtu līdz olšūnai. No 3 miljoniem šūnu līdz olvadiem nokļūst vien daži desmiti. Tie gājuši bojā imūnšūnās, ieķērušies krokās un salipuši gļotās. Pietuvojoties olvadiem, puse aiziet nepareizā virzienā, uz tukšo olvadu, tikai nedaudzi atrod īsto olvadu. Kad olšūna ir atrasta, tai vēl jātiek cauri.

Kad tu jūties noskumis, sabēdājies un kaut kas neizdevās, atceries, ka vienreiz tu biji visātrākais, visprecīzākais un vismeistarīgākais.”

Bioloģija ir “mācība par dzīvību”, ko mēs no tās varam mācīties, palīdzēs atklāt biolologs, pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā un bioloģijas skolotājs Rīgas Valsts 2. Ģimnāzijā, kā arī Latvijas evaņģēliski luteriskās draudzes evaņģēlists, Jānis Kungs.

“Brīnišķīgu zemi mums Dievs ir devis. Un starp diviem kariem mēs patiešām, kā tajā lepnajā dziesmā, kā pērle iznirusi no dzelmju pusnaktīm. Mums Dievs iedeva, radīja. Dzīvojiet, pelniet, turieties savā zemē. Kā mēs Viņam atbildam uz to? Kaut kā mēs par to maz domājam. Līdz aizdomājamies līdz tādām galējībām, ka jānogalina vēl tas bērns, kas grib nākt pasaulē un savu daļu no manas daļas noēst. Dzīvojam nedomājot, varbūt. Nemīlot dzīvojam. Bērnus taču mēs ļoti mīlam, kad viņi ir.”

Dziļa, neaizmirstama un mīlestības pilna saruna ar disidenti,  PSRS okupācijas pretošanās kustības dalībnieci Lidiju Lasmani-Doroņinu.

Padomju laiks ietekmēja Latvijas vīriešus dramatiski slikti. Vīrieši "atšālējās". Krieviem bija tāds teiciens: “Katra iniciatīva ir sodāma”. Un daļa vīriešu nodzērās, ģimenes kļuva nefunkcionējošas. Un es biju tur. Un mēs ar draudzeni jaunībā izlēmām, ka viņa taisīs abortu.

Un kad 2019. gadā Dievs mani atpestīja no azartspēļu atkarības un mēs ar sievu sapratām, ka mums bērnu nebūs, es atskatījos uz to dubultā. Es sapratu, re kur, man taču būtu tagad 30 gadi meitai vai dēlam, es viņu nogalināju. Un kamēr es neticēju Dievam, šīs domas man nebija.

Tik atklāti un personīgi, ar savu pēc aborta liecību dalās politologs, “Dāvida Armijas” vadītājs Andis Kudors.