Tā dzīve pirms tam bija dažāda. Bija arī dažādas meitenes bijušas un vienā gadījumā, pēc nakts uzdzīves, mēs kopīgi devāmies uz aptieku iegādāties tā saucamo avārijas kontracepciju. Atskatoties uz to notikumu, es domāju tur ir vairāki aspekti, viens, protams, risks, ka tas bērniņš tur bija ieņemts, tad viņš tika nogalināts. Otrkārt, īstenībā tas ir pazemojums sievietei, es tā atskatoties domāju, kā viņa jutās - “Ka es tev esmu vajadzīga gultā, bet tev nevajag no manis bērnus.” Tā ir sievietes būtības iznīcinoša lieta, ja draugs, vai vīrs, vai bērna tēvs kaut ko tādu prasa no sievietes.

Kā tad sieviete ieņēma to bērniņu, vai pati arī ieņēma? Nu, nē, taču. Principā tā atbildība sākas, ja tu liecies gultā ar sievieti. Vai tu tikai paspēlējies? Tā ir vīrieša atbildība, jo ,kā tēvam, viņam ir jāsargā savi bērni.

Runājot par abortu kultūru, mana mamma gaidīja manu brāli, pirmdzimto. Viņa aiziet uz ginekoloģisko apskati un tā daktere apskatās, viņa konstatē, ka ir ieņemts bērniņš. Un viņa saka: “Ну чё - рожать будем или сделаем?" ("Mēs dzemdēsim vai “iztaisīsim”).

Saruna ar Mazirbes Rekolekcijas centra vadītāju, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju Kārli Irbi.

“Man šķiet, ir prātīgi ienest šo te realitāti, ka cilvēki, kuri saskaras ar abortu, izjūt sekas, tas atstāj nospiedumus psihē. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur mēs esam kļuvuši ārkārtīgi jutīgi pret jebkādiem emocionāliem satricinājumiem. Kāds darba vietā uz mani ne tā paskatās un es saprotu, ka tas var radīt manā psihē traumas. Bet kā jūs domājat, ja ķermenī aug cita dzīva būtne un no viņas ir jāatsakās, tas taču arī atstāj traumas, tas atstās pēdas, protams, ne visiem, ne vienādi, bet mēs saprotam, ka tādas lietas atstāj.

Mēs arī zinām, ka personība ir ģenētiska komponente. Liela daļa no tā, kā mēs atreaģējam uz pasauli, tas vienkārši ir ģenētiski noteikts un ģenētiskā komponente izveidojas apaugļošanas brīdī. Līdz ar to mēs varam teikt, ka tikko šis bērniņš ir sācis attīstīties, viņā jau ir ielikta šī personība.

Manuprāt, ir vēl viens ļoti liels iemesls, it sevišķi Latvijā, kāpēc mēs par to esam tik sensitīvi. Jo mums ir tik milzīgs skaits abortu, mēs katrs esam ar to saskārušies. Ja ne paši savās ģimenēs, tad starp tuviniekiem.

Tas nav vienkārši aiziet pie zobārsta ielikt plombi zobā, tā ir fundamentāli cita veida medicīniska procedūra.

Mēs it kā esam pieraduši uzskatīt šo jautājumu kā sieviešu tiesību jautājumu. Es nedomāju, ka šis ir sieviešu tiesību jautājums. Tā iemesla dēļ, ka šeit ir iesaistīti arī vīrieši. Vienmēr."

Saruna ar Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju  Nilu Saksu Konstantinovu.

“Biju pārliecināta, ka tests būs negatīvs, bet tas izrādījās pozitīvs. Es nebiju tam gatava. Izgājām ārā no iestādes un es sāku ļoti raudāt. Man bija 18 gadi. Nezināju, kā lai pasaku to mammai, kur nu vēl tētim. Iekšēji jutu diezgan lielu izmisumu. Turpretī bērniņa tētis izlikās priecīgs un teica, ka viss būs labi. Tas, protams, iedrošināja.

Tomēr mūsu attiecības bija ļoti nestabilas, mēs bieži strīdējāmies. Kādā brīdī mana priekšniece mani pakonsultēja, kā var veikt abortu - lai ieeju karstā vannā un pasēžu kādu brīdi. Atkal kādā izmisuma momentā, nolēmu mēģināt. Pielaidu vannu ar ūdeni, un iesēdos, bet tulīt pat izkāpu ārā. Grūti pateikt, kas mani vadīja, bet skaidri zināju, ka tas nav pareizi. Šobrīd zinu, ka, lai arī nepazinu Dievu, Viņš mani jau pazina.

Kad pateicu mammai, biju pārsteigta, ka viņa ieteica taisīt abortu. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tieši viņa dos šādu padomu. Acīmredzot padomju laika izpratne par abortu bija citādāka. Tajā brīdī jau diezgan skaidri zināju, ka to nedarīšu un to arī pateicu mammai. 

Reinis piedzima vesels un skaists bērniņš. Drosmīgs, priecīgs un sirsnīgs. Esmu ārkārtīgi pateicīga Dievam, ka toreiz jutu šo pamudinājumu izlekt no vannas un dēliņš piedzima.” Liene Mūrmane neslēpj “neplānotās grūtniecības” izaicinājumus, tomēr atzīst, ka bērns ir tā vērts!

Es īsti nezinu, ko mēs kopā bijām darījušas, kur mēs bijām gājušas, bet es biju ļoti priecīga un es ar tādu pateicību teicu: “Mammu, cik labi, ka tu man esi! Es esmu tik priecīga, tu esi labākā mamma!” Es parasti neteicu tādas lietas. Tad mamma sāka raudāt un lūdza man piedošanu: “Mīļo meitiņ, piedod, ka es tevi mocīju.” 

Man radās jautājums: “Bet kā? Es neko tādu neatceros.” Un mamma saka: “Nu tajā laikā, kad tu biji man vēderā...” Tad viņa man darīja pāri.

Pirms dažiem gadiem es atradu forumā diskusiju par to, kā izraisīt spontāno abortu. Un tur es izlasīju par šo metodi. Tur es izlasīju arī kādas citas sievietes reālo pieredzes stāstu par to, ka viņa ar konkrēto metodi izraisījusi priekšlaicīgas dzemdības. Viņas meitenīte piedzimusi vien kilograma svarā, nodzīvojusi dažas dienas un pēc tam nomirusi. Un es sapratu - tā varēju būt es! Tā varēja būt mana māte... Bet paldies Dievam, ka tas tā nenotika!

Tā neapzināti, man šķiet, ka es daudz kur esmu jutusies lieka. Es nevarētu teikt, ka neviens nerūpējās par mani, bet es biju kopienas, kolektīva bērns. 

Liene Ramāna atklāti dalās par savas dzīves iesākumu, kad vēl bija mātes vēderā.

“Es konsultējos ar savu vecmāti un viņa man teica: “Nē, Ilze! Tu nevari.” Man tikko bija piezimušas dvīnītes, man bija arī dzelzs trūkums. Aborts nozīmē, ka tevi vienkārši iztīra. Tas vārds “iztīrīs” liekas, tad jau viss būs labi, bet tās detaļas netiek pasniegtas.

Atmodos pēc narkozes, biju iztukšota. Viss ir beidzies. Bet īstenībā jau nekas nav beidzies. Tās sajūtas sirdī un tās sāpes. Tas man vilkās ļoti ilgi. Kaut vai ieej dušā, mazgājies un redzi šīs asins piles, kas pil, es vienkārši raudāju. Es vienkārši raudāju, jo es zināju, ka es esmu atņēmusi dzīvību. Mamma, patiesībā, bija ļoti dusmīga uz mani. Bet ar laiku, es to visu noliku maliņā.

Visvairāk tas mani sāpināja un nāca atpakaļ, kad mūsu dēls apprecējās un viņi netika pie bērniņa. Tad tā sāpe bija lielāka nekā tajā laikā, kad es veicu šo abortu. Jo es sapratu, ka tā gluži nav, ka tas viss paliek bez jebkāda iemesla, bez sekām. Nekad tā nevar būt. Citam, varbūt, tas atspoguļojas uz veselību, bet man tas atspoguļojās tieši uz manu dēlu.”

Vai tiešām mākslīgais aborts ir veselības aprūpe, kā to paziņojusi Pasaules Veselības organizācija? Ilze Viša, 4 bērnu mamma, drosmīgi atklāj savu mākslīgā aborta pieredzi.

"Es esmu kritisks pret cilvēka dzīvības pārtaukšanu. Mēs tagad pat esam sapratuši, ka mēs nevaram dzīvniekus nogalināt, ka mums vajadzētu domāt citādāk. Visas lielās kultūras ir pagrimušas tad, kad tām ir pārāk labi. 

Pat žurku un peļu līmenī ir bijuši pētījumi, kuri parāda, ja pelēm rada tādus apstākļus, ir silts, barība pieejama no rīta līdz vakaram un nekur nav jāiet, neviena runča tuvumā nav, tā peļu kolonija izmirst. Tās izvirst no sākuma un pēc tam izmirst. Un tas notiek arī ar cilvēkiem. Ja viņi sāk piekopt dzīves veidu: “Mums neko nevajag, viss ir atļauts. Visu darīsim, ko vien vēlamies. Ēdīsim bez sāta, vīnu dzersim bez sāta, meitenes mīlēsim bez sāta,” rezultāts būs slikts."

Saruna ar “zinātnieku zinātnieku” jeb LZA prezidentu, akadēmiķi Ivaru Kalviņu.

Es zinu, ka cilvēkus ārkārtīgi tracina tas, ka es saku, ka aborts nav pieļaujams nekad, arī tad, kas sieviete ir izvarota.

Ko viņai piedāvā? Viņai piedāvā atrisināt vienu noziegumu ar otru noziegumu, kuru jau pastrādā viņa. Kāpēc mēs negribam, ka šīs izvarotās sievietes dzemdē šos bērnus? Tāpēc, ka tas mums sagādā problēmas. Tad man viņai ir jāpalīdz. Man kaut kas ir jādara. Viņai ir vajadzīga psiholoģiska palīdzība. Sabiedrībai, valstij ir jāiesaistās. Būtībā aborts ir vienkāršākais, lētākais risinājums: “Tā ir tava problēma, tu tiec ar viņu galā, es tev nepalīdzēšu.”

Ja mēs pieņemam, ka aborts ir attaisnojams izvarošanas gadījumā, tad mēs nosakām to, ka cilvēka vērtība ir atkarīga no viņa ieņemšanas apstākļiem. Cilvēks ir vērtīgs nevis pats par sevi, bet no tā, ka viņš tika pareizi ieņemts.

Es pilnībā saprotu, ka sievietei var nebūt spēka šo bērnu paturēt. Un viņai par to nav jāattaisnojas: “Piedzemdē un atdod viņu adopcijai. Tev nodarīja pāri, neatrisini šo situāciju, sāpinot vēl kādu, kurš ir vājāks par tevi.” Varbūt terapeitiskāk var iziet no šī, izdarot kaut ko labu.

Drosmīga saruna ar trīs bērnu mammu, grāmatas “Neplānoti” tulkotāju, konferenču tulku, Kristīni Ceļmilleri.

"Mēs esam 16 bērni. Es piedzimu kā sešpadsmitais. Maniem vecākiem jau bija pāri 40, kad es piedzimu. Protams, daži domā, ka tas ir riskanti, jo viss kaut kas var gadīties ar bērna veselību un tā tālāk. Es domāju, ka pārāk daudz uzsvars ir likts uz to. It kā mēs spējam paredzēt, kas būs.

Bērni ir lielākā Dieva dāvana vecākiem. Māmiņa stāstīja, ka lai gan bija ļoti daudz bērnu, viņi piedzīvojuši ļoti daudz brīnumus. Viņiem bija tāds katls, kurā viņi vārīja zupu un neskatoties uz to, ka cilvēku skaits mūsu ģimenē palielinājās, mums vienmēr pietika ar to pašu katlu.

Kaut arī mums bija daudz brāļu un māsu, es vienmēr esmu izjutis vecāku mīlestību. Nekad nav tā, ka man tas būtu pietrūcis. Es nebiju vientuļš.

Man liekas, ka ir daudz grūtāk vienam bērnam ģimenē. Ja Dievs dod vairāk, tad ņem!"

Saruna ar Rīgas “Pestīšanas Tempļa” baptistu draudzes vadītāju Efraimu Natanaelu Šmitu, kurš kļuvis par daļu no "ESMU DZĪVS" komandas, lai kopīgi informētu sabiedrību par dzīvības vērtību un tās apdraudējumu.

“Jūle piedzima, viņu ielika man rokās. Es skatos uz viņu un redzu, ka viņa ir savādāka. Tad man ienāca šausmīga doma sirdī, - viņa taču varētu mirt. Bet slimnīcā man iedeva bukletu, kurā teikts, ka vairāk nekā 90% vecāku, kuriem ir bērni ar Dauna sindromu vēlas to, ka dzīve turpinās kā līdz šim, ka tie bērni mirst. Un tas man bija pirmais mierinājums.

Viņa ir mūsu meita, es viņu mīlu un par to man nebija nekādu šaubu. Mana cīņa bija ar Dievu, ka Viņš mani, kaut kādu iemeslu dēļ, nemīl. Arābiem ir tāds sakāmvārds, tas ar ko es esmu ciešanās pavadījis kopā laiku, to es atceros, ar kuru es svinēju, to, nē. Es esmu priecīgs par to, kam es izgāju cauri. Dievs man nav parādā neko, tas bija tas, kas sadziedēja manu sirdi.

Cilvēki ar Dauna sindromu sevī ir laimīgi. Tas šausmīgais jau ir mums. Mums liekas tā, ka būs katastrofa, bet tie paši cilvēki ir sevī laimīgi. Mana meita māca par to, kas ir cilvēks, no pilnīgi cita viedokļa. Ar to savu laimi, ar to savu saulaino raksturu.”

“ESMU DZĪVS” ekskluzīva saruna ar evaņģēlistu Amadeju Vadoni, latvieti, kura mājas šobrīd ir Berlīnē, Vācijā.

“Pamatfrāze, ko viņas saka: “Ja es to būtu zinājusi. Ja es būtu zinājusi, kā tas sāp,  kā tas ietekmēs manu dzīvi. Kā tas ietekmēs manu attieksmi pret maniem bērniem - esošajiem vai nākamajiem. Kā tas ietekmēs manu spēju pieņemt lēmumus.”

Parasti sievietes sāk meklēt palīdzību piecus gadus pēc aborta veikšanas. Tas ir tāds atskaites punkts, kad sieviete saprot, ka kaut kas nav kārtībā viņas dzīvē. Mēs paslēpjamies un izliekamies, ka nekā nav. Tas ir tas, ko piedāvā sabiedrība šīm sievietēm. Lielākoties viņas ir vientuļas, viņām nav ar ko aiziet aprunāties. Viņas nedrīkst sērot.”

Šoreiz uz sarunu aicinājām Judīti Briedi - Jurēviču, Krīzes grūtniecības centra vadītāju, kura ik dienu uzklausa un palīdz tām sievietēm un vīriešiem, kuri cietuši no mākslīgā aborta sekām.