8.decembra rītā, 72 gadu vecumā mūžībā aizsaukts mācītājs Valdis Baltruks. Daudziem desmitiem cilvēku viņš paliks mīļā piemiņā ar savu neizsmeļamo dzīves enerģiju, ar patiesu vēlmi iesaistīties, palīdzēt, paliks piemiņā ar humoru, paliks piemiņā kā mācītājs.

Mācītāja amatā Valdis Baltruks tika ordinēts pārmaiņu laikā – 1990. gada 6. janvārī, un viņa vadībā tika uzbūvēta jaunā Aizkraukles baznīca, kā arī nodibināts cietuma kapelānu dienests. Mācītājs nepagurstoši palīdzēja daudziem un it īpaši, kā mēs sakām – dzīves pabērniem. Uz viņa izveidoto Cietuma kalpošanas apvienību varēja atnākt jebkurš bijušais ieslodzītais vai jebkurš, lai izrunātu savas bēdas, parunātu par dzīvi, uzjautātu padomu un kaut reizi dienā, dažs, iespējams, pat reizi nedēļā vai pat mēnesī, kārtīgi paēstu. Valdis par viņiem rūpējās, viņš teica: “Mūsu uzdevums ir domāt par ieslodzītā dvēseli”. Uz jautājumu “Ko nozīmē būt cietuma kapelānam?” viņš atbildēja: “Reizēm dzīvē ir grūti noformulēt, kāpēc tu esi tur, kur esi, un kāpēc dari to, ko dari. Es domāju, ja šajā pasaulē nepārtraukti notiek cīņa starp labo un ļauno – un tāda cīņa notiek nepārtraukti –, tieši cietums ir vieta, kur šī ļaunuma ir visvairāk. Tur ir milzīga ļaunuma koncentrācija, tāpēc varbūt tieši cietumā vajadzētu uzcelt to vislielāko baznīcu. Savukārt, no otras puses, mēs jau visi esam tādi cietuma kapelāni. Vismaz tie, kas cīnās ar ļaunumu, ar grēku. Arī ar grēku sevī”.