Pasaules Baznīcu padome ir cīnījusies par kristiešu vienotību nu jau 75 gadus. Jubilejas gadā organizācija lēš, ka tā pārstāv 580 miljonus kristiešu, tomēr uzskata, ka progresē lēniem soļiem. Pasaules Baznīcu padome tika dibināta 1948. gadā Amsterdamā.

Pasaules Baznīcu padome sakņojas deviņpadsmitā gadsimta misionāru kustībā, kuras kulminācija bija pirmā Pasaules misionāru konference Edinburgā, Skotijā, 1910. gadā. Jāpiebilst, ka tajā laikā bija arī citas ekumēniskās kustības – "Dzīve un darbs" un "Ticība un kārtība". Baznīcu vadītāji par Pasaules Baznīcu padomes izveidi balsoja jau 1937. un 1938. gadā, taču Otrā pasaules kara uzliesmojums to aizkavēja. Pasaules Baznīcu padomi nodibināja tikai pēc 10 gadiem – 1948. gadā 23. augustā Amsterdamā, kad tikās vairāk nekā 350 delegāti no 147 baznīcām no 44 valstīm. Pirmais ģenerālsekretārs bija holandietis Villems Viserts Hūfts (Willem Visser't Hooft), kurš organizāciju vadīja līdz 1966. gadam.

Tagad Pasaules Baznīcu padomē ir aptuveni 350 locekļi no vairāk nekā 120 valstīm, kas pārstāv aptuveni 580 miljonus kristiešu. Līdz 1961. gadam Pasaules Baznīcas Padomes sastāvā bija tikai protestantu baznīcas: luterāņi, reformāti, anglikāņi, metodisti un baptisti. Pēc tam pievienojās austrumu pareizticīgo baznīcas. Romas katoļu baznīcas šai padomei nepievienojas, jo uzskata, ka vienotību var panākt, tikai atgriežoties katoliskajā baznīcā. Neskatoties uz to, Romas baznīca ir novērotāja Pasaules Baznīcu padomē un aktīvi piedalās dažādās struktūrās. Pasaules Baznīcu padomes galvenā mītne atrodas Šveices pilsētā Ženēvā.