Ar vairākiem pasākumiem gan Kurzemes pusē, gan Rīgā tiks atvērta grāmata par izcilu Latvijas valstsvīru un garīdznieku Ēvaldu Rimbenieku “Jērs un lauva RIMBENIEKS". Grāmatas atvēršanas svētki notiks: 18. novembrī Kazdangā, 19. novembrī Aizputē, 20. novembrī Priekulē, 21. novembrī Liepājā un 23. novembrī Rīgā, Okupācijas muzejā.

Svētkus ar savu klātbūtni pagodinās grāmatas autore Džēna Kuplis un Ēvalda Rimbenieka mazdēls Ēvalds Kuplis, svētku viesus Kazdangā priecēs Liepājas Simfoniskā orķestra koncerts, savukārt citviet – orķestra koncertmeistares Līgas Baltābolas solo uzstāšanās.

Novembra vidū izdevniecība “KALA Raksti” sadarbībā ar rakstnieci Džēnu Kuplis (Jan Kuplis) no Austrālijas laiž klajā grāmatu par Ēvaldu Rimbenieku (1888–1943) – “Jērs un lauva RIMBENIEKS”. Daudzuprāt, Rimbenieks ir bijis spožākais Liepājas pilsētas mērs, arī Latvijas Republikas Saeimas deputāts un finanšu ministrs, kā arī skolotājs un garīdznieks, mūziķis, dzejnieks un mecenāts. Šī vīra dzīves izskaņa bija traģiska, pateicoties padomju varas veiktajai vajāšanai pret neatkarīgās Latvijas patriotiem un garīdzniekiem. “Vainīgs, jo labs” – tā var rezumēt stāstījumu par Rimbenieka dzīvi un darbību. Grāmata nav politikas vēstures stāsts, bet drīzāk gan stāstījums par ļoti īpaša cilvēka godaprātu un nelokāmību politisku pārmaiņu virpulī. Turklāt stāsts par Rimbenieku un viņa ieguldījumu Liepājas un Dienvidkurzemes attīstībā sniedz bagātīgu ieskatu Latvijas sarežģītajā vēsturē 20. gadsimta pirmajā pusē. Autores stāstījumu papildina un ilustrē gan bagātīga fotoattēlu galerija, gan Ēvalda Rimbenieka bērnības un darba gaitu atmiņas, gan citāti no viņa laika un mūsdienu periodikas izdevumiem.

Grāmatas 15. nodaļa sniedz ieskatu Rimbenieka sarakstē ar viņa bērniem – meitu Augusti un dēlu Monvīdu. Latvijā ir ienākusi padomju vara, Liepājas pilsētas mērs ir atstādināts no amata, prese, kurai jāsludina jaunās varas propaganda, bijušo pilsētas saimnieku ķengā un zākā, bet vēstulēs nemana ne naida, ne kāres atriebties. Tā vietā Rimbenieks saviem bērniem raksta: “Daudz ko var salauzt un sabojāt, ne tikai priekš dzīves, bet arī priekš mūžības. Bet mūžība nu ir tāds vārds, kurš jaunībā vēl maz ko nozīmē; dzīvei ritot uz priekšu, viņš gan top svarīgāks un nozīmīgāks, bet savu īsto nozīmi un svaru viņš mums atklās tikai tanī brīdī, kad sacīsim pasaulei ardievas. [..] Dzīsimies visi pēc gudras un dievbijīgas sirds, bet to iegūsim, apdomīgi soļus sperot un rūpīgi pildot savus darbus un pienākumus.”