Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē piecus gadus ilguši arheoloģiskie izrakumi. To laikā atklātas dažādas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp ievērojami apbedījumi. Atklājumi liecina, ka katedrāles iekšpusē guldīti turīgākie iedzīvotāji, ārpusē – visi pārējie.

Sākotnējā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle atradās ārpus pirmās Rīgas vācu kolonistu apmetnes mūriem. Līdz ar to var secināt, ka ap katedrāli apbedītie ļaudis ir ne vācu izcelsmes – trūcīgākie iedzīvotāji, ceļotāji un tamlīdzīgi ļaudis, kas to apmeklēja. Apmēram 14.–15. gadsimtā Vecrīga sāka augt, un tās jaunais mūris jau iekļāva Jēkaba katedrāli pilsētas robežās. Kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmīgumu arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un atgriezās tornī. Bet gaiļa atjaunošana ir tikai daļa no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi.