Kā spānis nonāk pie Kristus? Šis tiešais un vienkāršais jautājums ir pamudinājis evaņģēlisko līderu grupu publicēt īsu ziņojumu, kas balstīts uz liecībām un atbildēm, kuras snieguši cilvēki, kas kļuvuši par kristiešiem evaņģēlisko sabiedrību kontekstos. Rezultāti norāda uz vienu izšķirošu faktoru: personisko attiecību fundamentālo nozīmi un ievērojamu laika ieguldījumu personiskajās attiecībās ar cilvēkiem. Pablo Sančess, evaņģēlists un darba grupas loceklis, kurš koordinēja pētījumu, skaidro: “75 % aptaujāto atzina, ka ar evaņģēlija vēsti viņus iepazīstināja kāds tuvs cilvēks.”
Ziņojums atklāj svarīgu secinājumu - evanģēliskie protestanti ir vāji redzami sociālajā dzīvē. Turklāt, tikai 10% no aptaujātajiem uzskata, ka evaņģēliskajiem kristiešiem ir pozitīvs tēls sabiedrībā. Sančess par šādu evaņģēlisko kristiešu viedokli saka: “Mums ir geto komplekss, kas ietekmējis mūsu identitāti.” Starp pētījumā dotajiem ieteikumiem sociālās klātbūtnes palielināšanai ir sadarbība ar nereliģiskām nevalstiskajām organizācijām kopīgos projektos, iesaistīšanās pilsoniskās un kultūras iniciatīvās, kā arī aktivitāšu izstrāde, kas pielāgotas konkrētajai apkaimei, kurā atrodas baznīcas.
Pētījuma rezultāti apstiprina, ka cilvēku personīgās krīzes — emocionālās, ģimenes vai eksistenciālās — joprojām daudziem ir ceļš uz kristīgo ticību. Sančess uzsver, ka Spānijas evaņģēliskās kopienas veic lielisku darbu ar cilvēkiem, kuri nonākuši smagās situācijās un kļuvuši neaizsargāti: “Baznīcas pēc savas būtības ir vietas, kurās cilvēki tiek laipni uzņemti. Imigranti, sievietes, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, bezpajumtnieki... ”
Pētījumā uzsvērta nepieciešamība ieguldīt laiku un resursus, lai veidotu nozīmīgas personiskas attiecības un turpinātu māceklības procesu. Nepietiek ar vienreizēju evaņģēlija vēsts pasludināšanu: apkopotās liecības liecina, ka garīgā pārveidošanās bieži ir saistīta ar cilvēku ilgtermiņa pavadīšanu viņu ceļā, patiesa draudzība, interese par cilvēku un palīdzības piedāvāšana no mācītāju puses.
