Stokholma, 20. marts, Latvijas Kristīgais radio/Dagen
Hedvigas Eleonoras baznīca Stokholmā ir cieši saistīta ar leģendāro kinorežisoru Ingmāru Bergmanu. Šajā baznīcā kā mācītājs savulaik darbojās kinorežisora tēvs. Kā raksta zviedru kristīgais laikraksts „Dagen”, nav noslēpums, ka mācītāju ģimenes locekļiem visai bieži ir grūti akceptēt gan draudzes sūtību, gan ar arī mācītājiem pašiem nav viegli savienot kalpošanu draudzē ar ģimenes dzīves uzdevumiem.
Tā nu mācītāju bērni nereti jūtas bērnībā nepietiekoši mīlēti un akceptēti, kāpēc izvēlas dzīves ceļu, kas ir krasā pretstatā ar tēva kalpošanu, bet mācītāju dzīvesbiedres sirds dziļumos jūtas nelaimīgas. Tēva darbs un kalpošana lielā mērā bijis piedauzības akmens arī paša Ingmāra Bergmana garīgajā ceļā. Tomēr vienlaikus tas bijis arī stimuls visai Bergmaņa daiļradei, kurā viņš dedzīgi centies atmaskot cilvēku lielkulību, pirmo reizi parādot uz ekrāna parasto vidusmēra cilvēku patieso iekšējo ļaunumu un pretrunīgumu.
Ingmārs Bergmans bijis nerimtīgs meklētājs gan savā mākslā, gan paša dvēselē. Šajos meklējumu procesos viņš daudzkārt nonācis pretrunās pats ar sevi. Tomēr tieši pats ceļš, kustība, ir nepieciešams priekšnoteikums cilvēka garīgajai dzīvībai. Tāpēc arī tie, kuri ārēji šķiet pareizi un dievbijīgi, patiesībā bieži vien no Dieva stāv daudz tālāk, nekā tie dumpinieki, kuri sevi deklarē par neticīgiem un kuru uzskati ir pretrunīgi. Šāds dumpinieks sava laika sabiedrības acīs bija Ingmārs Bergmans, tomēr tieši ar savu atmaskojošo filmu spēku, viņš licis sākt domāt un analizēt milzīgam cilvēku skaitam un tā bijis savu skatītāju modinātājs. Nav iespējams noteikt, cik daudzus šādā netiešā veidā viņš patiesībā ir atmodinājis un nostādījis uz patiesības ceļa.
To visu novērtējuši Hedvigas Eleonoras baznīcas mācītāji un kalpotāji, atverot baznīcas durvis diskusijām un alternatīviem pasākumiem garīgo un morāles problēmu pacelšanai Ingmāra Bergmaņa daiļrades gaismā. Draudzes mācītājs un Ingmāra Bergmaņa mākslas pazinējs Svens Miltofts saka: „Bergmanim ir spēja piešķirt reālus tēlus tam, ko mēs cenšamies sludināt.”
Hedvigas Eleonoras baznīcā jau notikuši pārrunu vakari, kuros lauzti šķēpi, jo tikpat pretrunīga kā Bergmaņa daiļrade ir arī viņa cienītāju un mantinieku uzskatu pasaule. Tomēr, tieši Bergmanim ir izdevies patiešām nopietni sākt runāt par tādām mūsdienu sabiedrības problēmām, kas padara to vāju un slimu – neticība, iekšējs morāles kritēriju trūkums, bezcerība, šaubas, mīlestības degradācija , depresija un vilšanās, paaudžu konflikti, sāpes un bailes. Daudziem tas liekas pārspīlēti.
Karolīne Kroka, bijusī Stokholmas bīskape un dzejniece šajā sakarā uzsver, ka, neskatoties uz šo drūmo skatījumu, turpat vai katrā Bergmaņa filmā var atrast salīdzināšanās un piedošanas iespēju dzirkstis. Tāpēc Ingmārs Bergmans ar savu spilgto personību un filmām ir nepārvērtējams aicinātājs uz personības analīzi un pārveidošanu un garīgās attīstības ceļa meklējumiem.
