Ziemeļkorejas pagrīdes draudzes lūdz par Amerikas kristiešiem.
Amerikā dzīvojošie kristieši bieži jūt līdzi ticīgajiem citās valstīs, kuri nav «tik labā situācijā» kā mēs - Rietumos. Miljoniem kristiešu visā pasaulē 11. novembrī apvienojās, lai lūgtu un atcerētos tos kristiešus, kuri piedzīvo vajāšanas.
Bet kādas organizācijas dibinātājs, kura sadarbojas ar Ziemeļkorejas pagrīdes draudzi, saka, ka tā ir Amerikas draudze nevis Ziemeļkorejas, par kuru Ziemeļkorejas kristieši ar bažām lūdz.
Organizācijas Seula prezidents Ēriks Folijs no ASV saka, ka viņš bija pārsteigts, kad pirmoreiz pajautājis Ziemeļkorejas pagrīdes draudzes kristiešiem, kādā veidā amerikāņiem vajadzētu aizlūgt par viņiem. Viņi atbildēja: «Jūs lūdzat par mums? Mēs lūdzam par jums!» Kad es jautāju, kāpēc, atbilde bija: «Tāpēc, ka Rietumu kristieši bieži tik daudz ticības liek uz savu labklājību un politisko brīvību, ka viņi nezina, ko tas nozīmē - pilnībā būt atkarīgam no Dieva. Un tā iemesla dēļ viņi bieži neiepazīst Dievu visos tajos veidos, kādos Viņš mūs aicina to darīt.» Folijs ir jaunās grāmatas «Šīs ir paaudzes» autors. Tā ir rets, personīgs apcerējums par kādas Ziemeļkorejas ģimenes paaudžu ieslodzījumiem un kristīgo uzticību. Stāsts sākas ar ģimenes patriarha piedzīvoto Otrajā Pasaules karā, turpinās caur ieslodzījumiem un viņa mazdēla, kas ir viens no grāmatas līdzautoriem, izlaušanos brīvībā.
Ziemeļkorejas valdība sagūstīja un ieslodzīja mazdēlu Baji tāpēc, ka viņš ticēja Dievam un evaņģelizēja savu draugu. Baji saka, ka būt par kristieti cietumā ir tālu no nožēlojama stāvokļa. «Tas ir kā seminārs,» viņš saka. «Es katru dienu lūdzu par citiem. Mana ticība lēcienu veidā pieauga, manam ķermenim sabrūkot.» Folija cerība ir, ka amerikāņi nelūgtu par vajātajiem kristiešiem, bet lūgtu kopā ar viņiem. «Ziemeļkorejas kristieši, kā Baji, vienmēr man saka, lai nelūdzam par viņu atbrīvošanos no vajāšanām, bet par to, lai viņi tajās paliktu uzticīgi. Un lai arī mēs būtu pilnībā uzticīgi Dievam tajās situācijās, kurās katrs esam, kas bieži ir labklājības vajāšanas- iespēja būt izolētam no ciešanām, nevis sava krusta uzņemšana ik dienas.»