Vita Ivaškevica ir spilgta un sirsnīga personība mūzikā un dzīvē, prātā paliekošas balss īpašniece, kas daudzus gadus Latvijā uzrunāja klausītājus gan caur savu mūziku, gan Latvijas Kristīgā radio ētera viļņiem. 2009. gada 11. septembrī iznāca grupas IVA debijas albums "Tuksneša dārzi", kuras vokāliste Vita Ivaškevica drīz pēc tam devās prom no Latvijas, un nu jau vairāk kā trīs gadus veiksmīgi turpina savu mūziķes karjeru Spānijā. Ir savs džeza trio A Doce Vita Sons de Cine, kuram klajā nācis arī albums. Aicinājām Vitu uz nelielu sarunu šajā gada nogalē par to, kādi ir bijuši viņas pēdējie gadi un kā ievirzījies viņas muzikālais ceļš.

Uz Eiropas dienvidrietumiem Tevi prom aizveda satiktā un piedzīvotā mīlestība, pastāsti īsumā mūsu lasītājiem, kā Tavu sirdi iekaroja puisis no Spānijas?

Mēs ar Selestīno iepazināmies 2008.gadā, kad es devos darba ceļojumā uz Spānijas ziemeļiem. Tiklīdz viņu ieraudzīju, sapratu, ka kaut kas būtisks ir noticis. Mēs nerunājām sākumā kopīgu valodu - es nerunāju spāņu valodu, un viņš – angļu, bet tā kā mēs viens otram ļoti iepatikāmies, sākām apgūt otra valodu. Drīzumā Tīno devās mani apciemot, un tā sākās mūsu mīlas stāsts, kas turpinās laulībā.

Kurā vietā jūs tagad dzīvojat?

Mēs dzīvojam Spānijas ziemeļos, Galīsijā, kas robežojas ar Portugāli. Tā ir ļoti skaista zeme, kurā pa lielam ir viss - kalni, okeāns, silta ziema, kaut arī ar milzīgiem nepārejošiem lietiem un vētrām teju sešu mēnešu garumā, tādēļ šis reģions ir tik zaļš! Augļi, kas kokos visu cauru gadu, piemēram, citroni. Manas latvietes prātam tas ir kaut kas neaptverams, ka ir augļi, kas neienākas pa sezonām, bet ir kokos visu cauru gadu! Jūras veltes un kvalitatīvi gaļas ēdieni. Galīsieši ir vēsturiski slaveni ar savu lauksaimniecības tradīciju, kurā īpašā godā lopkopība, bet jūras veltes, kā daudzi apgalvo, ir kvalitatīvākās pasaulē! Te ir daudz vīna, īpaši būtisks uz nacionālā spāņu vīnu fona ir galīsiešu baltvīns kas tiek darināts no baltas vīnogas šķirnes albari?o.

Tevi te Latvijā daudzi vēl atceras kā mūziķi un arī LKR ētera balsi, pastāsti, kā ievirzījās Tavs mūziķes ceļš Spānijā?

Galīsijā ir ļoti daudz mūziķu un dažādu mūzikas virzienu. Caur paziņu paziņām satiku divus mūziķus, kas ir džeza ģitārists un kontrabasists, un mēs sanācām kopā, lai muzicētu. Tikai pēc tam mums radās ideja par filmu mūzikas projektu minimālisma apdarē, jo bija tikai divi instrumenti! Ik pa laikam uz lielākiem koncertiem mēs pieaicinām džeza pianistu, lai muzikālais noformējums būtu pilnīgāks, bet ierindas sastāvs esam mēs – trīs mūziķi. Šo divu pastāvēšanas gadu laikā esam paguvuši ierakstīt albumu un uzstāties daudzās vietās.

Ļoti interesants, manuprāt, ir fakts, ka Galīsijā dzīvojot pirmo reizi dziedu citu sacerētu mūziku. Laikam tā ir veiksme, ja līdz šim esmu varējusi spēlēt tikai savas dziesmas. Tomēr man jāatzīst, ka esmu ļoti daudz mācījusies un augusi muzikāli, izpildot citu autoru mūziku, kas bieži vien sākumā licies kā diezgan liels izaicinājums. Ir labi padarīta darba sajūta, kad beigās tas izdodas. Mūsu džeza trio nosaukums “A Doce Vita Sons de Cine”, kas tulkojumā nozīmē Dolce Vita Filmu mūzika. Nosaukumā ir savienojušās vairākas valodas un nozīmes – slavenas filmas nosaukums mijas ar manu vārdu, ¨Doce¨ galīsiešu valodā, kas ir viena no Spānijas oficiālajām četrām valodām, nozīmē  “salds”. Tā mēs visu laiku cīnāmies par nosaukumu, jo tajā dažādu koncertu plakātos vienmēr ir kļūdas.

Vai pati arī raksti mūziku?

Manā mūzikā ir iestājies intīms noklusuma brīdis, bet ir jaunas dziesmas, un par to man prieks! Man noteikti gribētos ierakstīt vēl kādu albumu un vēl daudzas dziesmas.

Vai arī padziļināti turpini mācīties džeza mūzikas novirzienu?

Nē, to nekad neesmu darījusi. Bet džezs kā muzikālas izpausmes veids mani saista ar savu radošumu un improvizāciju. Es noteikti gribētu papildināt savas zināšanas šajā jomā.

Kur un cik bieži jūs uzstājaties?

Mēs uzstājamies vidēji pāris reizes mēnesī. Un nupat atkal bijām uz Galīsijas nacionālās televīzijas programas “Eirado” ierakstu, kurā spēlējām divas dziesmas. To varēs skatīties tiešraidē 5. janvarī. Mēs esam jau vairākkārt pabijuši gan nacionālajā un vietējā televīzijās, gan nacionālajā radio.
 
Kur var jūsu mūziku paklausīties un iegādāties?

To var klausīties mūsu grupas lapā facebook "A Doce Vita Sons de Cine" vai arī youtube vietnē. Un disku var iegādāties, atrakstot man personīgi uz facebook. Vai arī 28.decembrī atbraukt uz Galīsiju un atnākt uz koncertu!

Vai nodarbojies tikai ar mūziku vai dari vēl ko paralēli tai?

Šobrīd pasniedzu angļu un krievu valodas, koncertēju, kā arī esmu atsākusi studēt Spānijas lielākajā nacionālajā tālmācības universitātē (UNED) Angļu filoloģiju – otru augstāko izglītību.

Kā adventa un pirmssvētku laiks tiek izdzīvots Spānijā, kādas ir galvenās tradīcijas pie jums?

Tas ir skaists un svinīgs laiks, jo par spīti Spānijā valdošajai krīzei, cilvēki ir centušies izrotāt savus uzņēmumus un pašvaldība – ielas. Cilvēki pērk dāvanas, cenšas rūpēties un domāt par citiem. Svarīgs datums, protams, ir 24. decembra vakars un 25. decembra ģimenes diena, kad ģimene pulcējas uz pusdienām. Spānijā vispār ģimenes kopā būšana ir ārkārtīgi nozīmīga un svarīga. Šķiet, ka vismaz spriežot pēc manas pieredzes dzīvojot Galīsijā, ģimenes ir nesalīdzināmi vairāk saliedētas kā Latvijā. To, piemēram, var redzēt svētdienās, kad vairums ģimeņu savācas kopā uz ģimenes pusdienām, kas notiek visbiežāk vecāku mājā. Tomēr lielā atšķirība starp Latvijas un Spānijas Ziemassvētku apdāvināšanās tradīcijām ir 6. janvāris, kad tiek svinēti “Los Reyes magos” (apmēram tā kā 24.decembris vai pat vēl svinīgāk!) jeb Trīs gudrie (kas ieradās pie Kristus pec Viņa piedzimšanas). Bērniem tie ir vēl lielāki svētki, kuros tiek dāvinātas atkal dāvanas (bieži vien tikai šajā datumā un nevis Ziemassvētku vakarā).

Kādi būs šogad Tavi svētki?

Tie būs intīmi ģimenes lokā pie vīra vecākiem. Peregrīna (mana vīra māte) gatavos jūras veltes, jo atšķirībā no Latvijas, šeit tās ir dāsnā klāstā un viegli pieejamas (šo reģionu apskalo Atlantijas okeāns). Un jūras veltes ir parasti centrālais Ziemassvētku galda ēdiens. Mums būs dāvanas un mākslīga eglīte. Vēl šeit ir ļoti izplatīts katrā  mājā kādā vietā izlikt Ziemassvētku stāstu mazu statuešu formā, Bētlemes silīti kūtī ar Krisus vecākiem un kūts lopiņiem. Arī mūsmājās tā būs. Visticamāk mēs neskaitēsim dzejoļus pie eglītes, pie tā man vēl japiestrādā, jo šeit to nedara.

Vai un cik bieži apmeklē arī Latviju?

Cenšos braukt uz Latviju pēc iespējas biežāk un ļoti pēc tās ilgojos. Un to pēc iespējas daru divas, trīs reizes gadā. Tie ir ļoti skaisti atkaltikšanās brīži ar maniem piederīgajiem, draugiem, mūziķiem, Rīgu un Jelgavu. Es ārkārtīgi izbaudu manu ielidošanu Rīgā un pirmā pusstunda ir vispār burvīga – iekāpt autobusā un klausīties latviešu valodu un vērot, kā viss ir atkal mainījies. Steidzīgi nopirkt biezpienmaizītes un biezpiensieriņus un Spilvas ābolu biezeni, kā arī vakariņās noorganizēt siļķi vai sautētus kāpostus ar Rubeņu vistiņām! Biezpiens un krējums principā ir vienīgie produkti, kuru man patiešām pietrūkst! Pēdājā laikā es vienmēr aizbraucu arī uz Liepāju, lai satiktu manu tuvu draudzeni un aizietu, ja iespējams, uz svētdienas dievkalpojumu, kas tiek noturēts latviešu valodā.