“…iepriecināt visus noskumušos;  tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Jesajas 61:2b-3)

Es vēlos kaut visiem bērniem būtu mīlošas ģimenes un nebūtu jāpiedzīvo izmisums. Daudzreiz cilvēkiem ir jāpiedzīvo nepatīkamas un šausminošas situācijas, it īpaši bērniem, bet lai arī cik skumji tas nebūtu, mana sirds ir pateicības pilna par to, ka Dievs spēj pārvērst pelnus skaistumā.
Kriss nekad neaizmirsīs to 1995.gada maija dienu, kas viņa dzīvē notika radikāls pagrieziens. Viņam bija tikai 5 gadiņi, kad viņš tika izņemts no savas ģimenes, jo viņa vecāki lietoja narkotikas.
„Kad es viņiem teicu ardievas, zināju, ka nekad vairs viņus neredzēšu,” paskaidroja Kriss.
Viņš tika ievietots audžu ģimenē un jau pēc 6 mēnešiem viņu adoptēja kāds pāris, kuri jau bija adoptējuši vairākus citus bērnus. „Es biju priecīgi satraukts par to, ka man atkal būs māmiņa un tētis.”
No ārpuses viņa vecāki bija paraugpilsoņi, bet aiz slēgtām durvīm viņa dzīve bija murgs. Kriss, kuram ir bērnu cerebrālā trieka, gandrīz katru dienu, tika izmantots gan fiziski, gan seksuāli.
„Vienu svētdienas vakaru, kad man jau bija 13 gadu, dzirdēju, kā mans tēvs ierodas virtuvē. Tas bija 7:06. Es nekad neaizmirsīšu to brīdi, jo man bija jānomazgā trauki līdz 7.00, bet es biju aizkavējies. Es zināju, kas sekos. Vispirms viņš man iesita pa seju, notriecot mani uz grīdas, tad viņš paņēma savu siksnu un sāka mani pērt, es tik ļoti stipri raudāju, ka nespēju ievilt elpu. Kad viņš bija beidzis, es tur vienkārši gulēju un jautāju Dievam: „Kādēļ mani vecāki mani nemīl? Kāpēc man tas viss ir jāpiedzīvo?” Es sāku zudēt cerību.”
Kriss pavadīja 9 gadus, piedzīvojot ilgstošas ļaunprātības no savu adoptētāju puses. Viņš un vēl 12 citi viņa ģimenē adoptētie bērni centās ziņot par notiekošo, bet bez rezultātiem. Pēdējā gadā, ko viņš un citi bērni pavadīja ar šo ģimeni, viņi apmeklēja skolu, kur arī sāka runāt par savām ģinemes problēmām ar skolas sociālajiem darbiniekiem,  padomdevējiem un skolotājiem, un beidzot kāds viņos ieklausījās.
2005. gada 10. maijs bija labākā diena manā dzīvē. Biju 15 gadus vecs un Bērnu Aizsardzības dienests izņēma mani no šīs ģimenes un ievietoja atpakaļ audžuģienē. Mana dzīve kļuva daudz labāka. Mani jaunie audžu-vecāki bija tik laipni un iedrošinoši – viņi kļuva par mammu un tēti, kādi man nekad nebija bijuši, bet kādus es vienmēr biju vēlējies.”
Krisa jaunā audžu-ģimene palīdzēja pilnībā viņa dzīvi pārvērst.
„Viņi nebija tikai audžu vecāki, viņi kļuva par lielu manas dzīves atbalstu, vai arī tās bija neskaitamās kāju operācijas, vai palīdzība mājasdarbos, vai arī palīdzot pārvarēt grūtības, pārejot no vidusskolas uz koledžu. Viņi ziedoja daudz, lai palīdzētu man. Viņi nekad mani neadoptēja, bet tik un tā es jūtos kā daļa no viņu ģimenes.”
Aprīlī, Kriss ieguva bakalaura grādu psiholoģijā un tagad viņš īsteno maģistra grāda iegūšanu Socialā darbinieka programmā. Viņš citē Bībeles pantu no Jeremijas 29:11, kas viņu vēl joprojām iedvesmo un iedrošina: „Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. ”
Man nebija nekādas iespējas kontrolēt to, kas notika ar mani, bet Dievs deva man cerību un nākotni. Es nekad nespēju iedomāties, ka būšu tur, kur šodien esmu. Es tiešām esmu svētīts.