Latvijas luterāņu baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskapam Elmāram Ernstam Rozītim ir uzticēti LELB pirmā arhibīskapa Teodora Grīnberga amata rīki – zizlis un krusts. Viņa pārraudzībā ir latviešu luterāņu draudzes visā pasaulē, un sarunā ar "Latvijas Avīzi" arhibīskaps stāsta, kā sokas diecēzē, "kur saule nekad nenoriet".

Arhibīskaps norāda, ka no Latvijas daudzi cilvēki aizbraukuši uz citām Eiropas zemēm, un viņu vidū ir pulka augsti kvalificētu darbinieku. Vācijā vien būs jau pāri par simt latviešu ārstu, kam tur ir laba reputācija. Atrodoties ārpus savas zemes, cilvēkam pats svarīgākais vispirms ir fiziski izdzīvot un iekārtoties. Tie pirmie darbi parasti nav vislabāk atalgotie, un ļaudīm nav nemaz tik daudz brīva laika, enerģijas un naudas. Bet cilvēks arī apjauš: ko līdzētu, ja viņam piederētu visa pasaule, bet viņš pazaudētu savu dvēseli, būtību, kā dēļ visam pārējam ir jēga un nozīme. Dažreiz cilvēki par laicīgo dzimteni vairāk domā un apzinās piederību tai tieši tad, kad tās trūkst, un šīs ilgas viņos ir, atzīst arhibīskaps. “Cenšamies šo piederības izjūtu Latvijai uzturēt dzīvu,” viņš uzsver.

Runājot par latviešu raksturojumu, garīdznieks norāda, ka izteikta latviešu īpašība ir individuālisms, kas var būt pozitīva iezīme, bet var novest pie tā, ka dažādi spēki sašķeļas. Būtu labāk, ja visi turētos kopā veselīgas kopības apziņā. Senākos laikos varbūt vairāk jauniešos ieaudzināja atbildības izjūtu pret visu kopienu un tās vājākiem locekļiem. Pašreiz iespaids, ka ikviens no visu kopējā labuma grib izraut to vislielāko gabaliņu sev. Baznīcā redzam, ka ārpus Latvijas ir daudzi cilvēki, kuri uzņemas pienākumus brīvprātīgi, bez atlīdzības, bet Latvijā varbūt ir grūtāk tādus atrast.