Šādā veidā klosteri var iesaistīties palīdzības darbā, jo valsts cietumos ir ne tikai slikti apstākļi, bet nepietiek arī vietas.

Kā viens no pirmajiem, kurš nonācis klosterī ir Tariels Maize-radze, kurš jau izcietis četrus no piespriestajiem 7 gadiem. Viņš stāsta, ka viņa dzīve ir līdzīga mūku dzīvei. Katrs rīts iesākas ar lūgšanām. Pēc tam tiek barotas vistas un darīti dažādi saimniecības darbi. Pēcpusdienās kopā ar mūkiem Tairels diskutē par ticības jautājumiem. Ieslodzītais atklāj, ka ir atradis mieru un jaunu dzīvi, nožēlojis grēkus un ieguvis pārliecību, ka Jēzus tos ir piedevis.