Protestantu Reformācija bija 16.gadsimta kustība ar mērķi bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā. Reformācijas vārds visbiežāk saistās ar Mārtiņu Luteru, Žanu Kalvinu un Ulrihu Cvingliju, taču viņi nav vienīgie, kuru ieguldītais darbs ir bijis svarīgs un vērtīgs.

Viens no reformatoriem bija sludinātājs Viljams Farels, kura vārds tiek saistīts ar protestantisma izplatīšanu Šveices teritorijā franciski runājošajiem iedzīvotājiem. Jāpiemin arī Kaspars Švenckfelds, kurš 1517.gadā (Reformācijas sākumā) bija tagadējās Polijas karaļa tiesas padomnieks un nekavējoties piedāvāja savu atbalstu Luteram. Itālijā dzimušais Pēteris Martīrs Vermigli bija dievbijīgs vīrs, izcils Bībeles skolotājs, kurš atstāja būtisku ietekmi uz ticīgajiem tajā laikā. Huans Peress de Pinjeda no Spānijas, neskatoties uz vajāšanām, spāņu valodā iztulkoja Jauno Derību, Psalmu grāmatu un vairākus protestantisma rakstus. Savukārt Filips Melanhtons bija vācu akadēmiskais darbinieks, teologs, Mārtiņa Lutera draugs, domubiedrs un līdzgaitnieks. Lutera dzīves laikā Melanhtons tika uzskatīts par otro nozīmīgāko personu Vitenbergas Reformācijas teoloģijā.