Septembra sākumā Indijas Augstākajai tiesai iesniegtajā ar zvērestu apstiprinātajā rakstveida liecībā Indijas ziemeļrietumu Radžastānas štats norādīja, ka plāno ieviest ierobežojumus tā sauktajai piespiedu pievēršanai ticībai.

Šādi noziegumi būtībā nepastāv, jo desmitiem gadu laikā no tūkstošiem izvirzītajām apsūdzībām ir notiesāta tikai viena persona. Tomēr ideja par piespiedu pievēršanu ticībai ir populārs hinduistu nacionālistu bieds, jo tās apgalvo, ka reliģiskās minoritātes ar varu pievēršot hinduistus citām ticībām. Pašlaik šāds likums ir spēkā 12 no Indijas 28 štatiem.

Lai gan starptautiskās tiesības atbalstītu šo likumu attiecībā uz spēka pielietošanu, tomēr Indijas likumā ietvertā “vilināšanas” definīcija ir ārkārtīgi plaša un iet pretrunās ar starptautiski atzītajām tiesībām. Saskaņā ar Indijas likumu vilinājums ietver “jebkādu kārdinājumu piedāvājumu”, tostarp “apmierinājumu, vieglu naudu ... bezmaksas izglītību [kādā] atzītā skolā, ko vada kāda reliģiska organizācija ... labāku dzīvesveidu [vai] dievišķu nepatiku”. Saskaņā ar šo definīciju jebkuru reliģisku darbību var uzskatīt par piespiedu pievēršanas mēģinājumu. Saskaņā ar šo likumu pat tik nekaitīga lieta kā paskaidrot savu viedokli par dievišķo prieku un mūžīgo atalgojumu ir krimināli sodāma.

ASV Starptautiskās reliģiskās brīvības komisijas (USCIRF) pētnieks Lūks Vilsons (Luke Wilson) 2023. gada marta ziņojumā par Indijas pret ticības maiņas likumiem, rakstīja, ka “Indijā pieņemtie valsts līmeņa likumi, kas vērsti pret ticības maiņu, liecina, ka šo likumu mērķis ir novērst pievēršanos nelabvēlīgām reliģijām, kā piemēram, kristietībai un islāmam, nevis aizsargāt pret piespiedu pievēršanu ticībām.”