Pirms 105 gadiem, 1919. gada novembrī, Latvijas armija izcīnīja vienu no lielākajām un svarīgākajām uzvarām Latvijas Neatkarības karā (1918–1920). Daugavas krastos tika izcīnītas niknas kaujas pret vācu un krievu apvienoto karaspēku Pāvela Bermonta vadībā, kas 1919. gada oktobra sākumā pēkšņi uzbruka Rīgai.

Mēnesi ilgās kaujas Rīgas centrā un Pārdaugavā bija asiņainākās Latvijas armijas vēsturē – pavisam tika zaudēti aptuveni 1000 kritušie un vairāki tūkstoši ievainoto. Kamēr karavīri varonīgi cīnījās pozīcijās, kaut tiem bieži trūka piemērota apģērba un apavu, bija maz munīcijas un vajadzīgo ieroču, tūkstošiem civiliedzīvotāju, to vidū sievietes un bērni, darīja visu iespējamo, lai palīdzētu armijai. Tika vāktas drēbes un silta veļa, organizēta karavīru ēdināšana un medicīniskā palīdzība, izveidots Latvju sieviešu zelta fonds, vācot ziedojumus valsts labā. 1919. gada 11. novembra rīts pārsteidza rīdziniekus ar neierastu klusumu – kaujas troksnis bija aprimis, un bermontiešu lādiņi vairs nekrita uz pilsētas centra namiem. Bet klusums bija īss – drīz Rīgas baznīcu zvani vēstīja par pilsētas atbrīvošanu no ienaidnieka. Ilgi gaidītā uzvara bija izcīnīta.

Pieminot Brīvības cīnītājus, daudzās Latvijas baznīcās šodien notiek dievkalpojumi, kā arī lāpu gājieni un citi piemiņas pasākumi.