Ceļā uz Zvārtavu, tūlīt aiz Gaujas tilta, ceļa malā stāv sens koka nams ar uzrakstu „Mācītājmāja”. No ārpuses – vienkārši vēsturiska ēka, celta 1761. gadā. Bet cilvēki turp brauc gan no tuvējās apkārtnes, gan citiem novadiem, lai pabūtu mierā un lūgšanās.

No tukšas mājas līdz dzīvai kopienai – mācītājs Vilnis Sliņķis atceras savu pirmo laiku Gaujienā, kad „Mācītājmāja” bija gandrīz tukša un slēgta. Viņš stāsta par kādu nakti, ko pavadījis mājā vienatnē: „Es pamodos vienkārši brīnišķīgi izgulējies. Un atnāca tāda atziņa, ka ir viss kārtībā, kad mācītājmāja ir un mācītājs ir mācītājmājā, tas ir tas, kam jābūt.” Viņš stāsta arī par izaicinošu periodu. Kādu rītu dzēris kafiju, un no griestiem nokritis apmetums uz galda, taču neesot bijuši resursi vai idejas, kā lai ar to tiek galā, līdz negaidīti atradies draugs, kurš vēlējies palīdzēt tieši ar remontu. Drīz pēc tam radušies arī nelieli finanšu līdzekļi, un pēc Lieldienām draudze pamanījusi – māja ir pārvērtusies. Šodien „Mācītājmāju” regulāri apmeklē vairāk nekā 40 draudzes locekļu – no maziem bērniem līdz senioriem. Šeit var ne tikai atrast klusumu un dabu, bet arī uz brīdi ieskatīties vienkāršā, mierīgā ikdienā – tādā, kādu dzīvo mācītāja ģimene un draudze. Nesen veiktā arhitektoniski mākslinieciskā izpēte atklājusi, ka, iespējams, „Mācītājmāja” ir vecākā saglabājusies un joprojām savu funkciju pildošā koka ēka Latvijā. Šeit joprojām notiek Dievkalpojumi, svētdienas skola, lūgšanu vakari, klusuma rekolekcijas un ģimeņu nometnes, kur ikviens ir gaidīts. „Mācītājmāja” ir dzīva, bet trausla – mājas pamata koka vaiņags sapuvis un katru gadu pasliktinās. Katrs cilvēks, kurš uzzina par šo vietu, un katrs apciemojums palīdz to saglabāt nākamajām paaudzēm.