Kādu sestdienas vakaru Amarijo pilsētā Teksasā Viktorija Kano jau gatavojās slēgt ciet kristīgo veikaliņu, kurā viņa strādā, kad pēkšņi pa durvīm ienāca kāda sieviete. Viņai bija dzirdes traucējumi, tāpēc viņa uzrakstīja savu lūgumu - palīdzēt atrast grāmatu par to, kā pieņemt Kristu.

Pārdevēja Viktorija jautāja, vai grāmata domāta kādam draugam vai viņai pašai. Sieviete atbildēja, ka viņai pašai. Pirmās grāmatas par lūgšanu, šķiet, neatbilda meklētajam, tāpēc viņa sāka rakstīt vēl vienu zīmīti. Viņa paskaidroja, ka vēlas Dievam lūgt, lai Viņš ienāk viņas sirdī. Turpinot meklēt piemērotākas grāmatas, Viktorijai radās ideja. Viņa aizgāja pēc vēl viena papīra gabala, kas būtu pietiekami liels turpmākajai sarunai. Viktorija rakstīja: „Vai es Jums varu palīdzēt uzrakstīt pašai savu lūgšanu?” Tas izraisīja smaidu klientes sejā. Kad viņas bija beigušas, kliente paņēma lapiņu, kur bija pierakstīta saruna, pateicās un vēl iegādājās dažas grāmatas. Viktorija atzīt: „Šī ir jaukākā pieredze, kāda man ir bijusi, strādājot šajā veikaliņā. Esmu bijusi vairākos misijas ceļojumos ar savu draudzi, taču nekad neesmu piedzīvojusi kaut ko tādu.”