Tuvo Austrumu arhibīskapu Žaku Muradu 2015. gadā Sīrijā nolaupīja džihādisti un piecus mēnešus turēja apcietinājumā. Arhibīskapam tika draudēts – atkāpties no kristietības un pāriet islāmā, pretējā gadījumā viņam tiks nogriezta galva.

Tēvs Murads atzīst, ka no bailēm viņu atbrīvojusi paļaušanās uz Dievu. Piektajā ieslodzījuma mēnesī tēvam Muradam kopā ar 15 citiem gūstekņiem izdevās aizbēgt. Viņiem palīdzēja kāds jauns musulmanis, kurš bija noorganizējis bēgšanu. „Dievs gribēja mani izglābt šādā veidā, lai es varētu turpināt kalpot un liecināt par svarīgu evaņģēlisko principu: ja gribi mieru, sāc atvērt savu sirdi,” saka tēvs Murads. Arhibīskaps lūdz par džihādistiem, lai Dievs apgaismo un pārveido viņu sirdis. Kā var mīlēt ienaidnieku, kurš grib tevi nogalināt? Garīdznieks atbild, ka šeit slēpjas Kristus mīlestības noslēpums. Piekalts krustā, Viņš teica: „Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara”. Arhibīskaps Murads uzskata, ka būt apcietinātam ir visļaunākais, kas var skart cilvēku, kas radīts pēc Dieva attēla, jo viņš ir radīts brīvs – brīvs domāt, brīvs runāt, brīvs kustēties. „Dievs mums ir devis šo žēlastību, tāpēc padarīt cilvēku par cietumnieku, ir rīcība pret Dieva gribu. Šajā kontekstā vienīgā prakse, kas palīdz dzīvot saskaņā ar šo būtisko brīvību, ir lūgšana, jo lūgšana ir tā, kas mums ļauj iziet no sevis, lai būtu kopā ar Dievu un dzīvotu ar tiem, kurus mīlam,” savā pieredzē dalās tēvs Murads. Viņš apliecina, ka lūgšana bija vienīgā, kas piešķīra jēgu viņa ikdienai cietumā.