Dienvidkorejā kristīgo līderu vidū bažas raisījusi aptauja, kas liecina — katrs piektais baznīcā ejošais protestantiskais kristietis pēdējo trīs gadu laikā izmantojis šamanisma pakalpojumus. Aptauja arī parādīja, ka katrs ceturtais draudzes loceklis neiebilst pret amuletu jeb talismanu nēsāšanu.
Šamanisma prakses, (tostarp zīlēšana, saju — korejiešu zīlēšanas metode, kas balstīta dzimšanas datos — horoskopi un talismani,) Korejas sabiedrībā pastāv jau gadsimtiem. Tomēr, kā ziņo Kristīgā mediju platforma Christian Daily Korea, šīs prakses arvien biežāk parādās populārajā izklaidē, vietnē YouTube, sociālajos tīklos un mākslīgā intelekta saturā, kur jaunieši šīs prakses bieži uztver nevis kā reliģiju, bet izklaidi.
Mācītājs LĪ Čuns Sungs (Lee Chun-sung), un Korejas Krīstīgās ētikas institūta (Korea Christian Ethics Institute) ģenerālsekretārs, norādīja, ka lielākā pārmaiņa ir zīlēšanas uztvere kā izklaidei. Viņš arī norādīja, ka agrāk došanās, piemēram, pie zīlniekiem tika, uzskatīta, par kaunu, turpretī tagad zīlēšanas pakalpojumi vai horoskopi tiek uzskatīti par vienkāršu izklaidi vai jautrību.
Savukārt reliģijas socioloģijas profesors no Seulas Teoloģijas universitātes Jungs Džē Jangs (Jung Jae-young) uzsvēra, ka šo jautājumu nevajadzētu skatīt tikai kā atsevišķu ticīgo kompromisu, jo tas atklāj arī baznīcu kopienu sadzīves trūkumus.
Profesors norādīja, ka daļa saju kafejnīcu un zīlēšanas vietu kļūst par telpu, kur cilvēki var atklāti runāt par savām bailēm un dzīves lēmumiem, kamēr baznīcas ne vienmēr nodrošina tādu pašu drošības sajūtu. Viņš teica: “Problēma ir tā, ka daudzi draudžu locekļi nejūtas droši baznīcā atklāt savas dziļākās sāpes un rūpes," piebilstot, ka gadījumos, kad lūgšanu vajadzības vai konsultāciju detaļas kļūst zināmas citiem draudzē, cilvēki mierinājumu meklē citur. Viņš arī norādīja, ka zīlēšana pievilina ar ātrām atbildēm un praktisku virzienu nenoteiktības brīžos.
Uzrunātie eksperti pauda, ka Korejas baznīcām jārisina divkāršs uzdevums: skaidrāk mācīt Evaņģēliju un kristīgo doktrīnu, vienlaikus kļūstot par kopienām, kurās ticīgie var atklāti runāt par savām bažām, sāpēm un nedrošību, nebaidoties, ka to atklās.
