
Ķīnā, mainoties valdībai, kristiešu situācija paliek nemainīga
0:00
0:00
Ķīnā, mainoties valdībai, kristiešu situācija paliek nemainīga. Līdz ar jaunā prezidenta nākšanu pie varas un valdības maiņu Ķīnas Tautas Republikā, vismaz četri nelegāli, bez Svētā Krēsla atļaujas ieceltie bīskapi, un kāds, kuru Baznīca ir ekskomunicējusi, ir iekļauti Ķīnas valstsvīru sastāvā. Viena daļa šo bīskapu ir nozīmēti par Tautas 12. nacionālās asamblejas, jeb Ķīnas parlamenta locekļiem, otra daļa darbosies Ķīnas Tautas politiskās konsultatīvās konferences ietvaros. Tās ir divas nozīmīgākās politiskās struktūras Ķīnas Tautas Republikā. Seši citi valdības pakļautībā esoši katoļi – gan klēra locekļi, gan laji, ir iecelti Reliģisko lietu sektorā.
Tikmēr nekas nemainās tā dēvēto „pagrīdes kristiešu” situācijā. Vairāki bīskapi joprojām atrodas arestā, to skaitā arī jaunais Šanhajas palīgbīskaps Ma Dačins. Kā liecina no Ķīnas pienākušās ziņas, diecēzes aktivitātes ir apstājušās, jo bīskaps Aloizijs Dzins Lu Šans savā 96 gadu vecumā vairs nespēj vadīt diecēzi, viņš ir slims un vairākus mēnešus atrodas slimnīcā. Savukārt, Ma Dačins ir ieslodzīts mājas arestā Šešaņas Garīgajā seminārā par to, ka izstājās no valdības kontrolētās Katoļu Patriotiskās apvienības. Kopš oktobra mēneša ir slēgts Šanhajas Garīgais seminārs, nenotiek pastorālās tikšanās, netiek īstenotas iecerētās programmas.
Daudzi kristieši cerēja, ka līdz ar jaunās valdības nākšanu pie varas, tiks īstenoti tās solījumi, to skaitā arī „pāraudzināšanas darba” atcelšana. Tas nozīmētu, ka no apcietinājuma varētu iziet desmitiem priesteru, kā arī daži bīskapi, to skaitā Jēkabs Su Ži Mins, kuru policija aizveda pirms 15 gadiem, un Kozma Ši En Šans, kurš apcietinājumā atrodas 12 gadus. Lai arī daži disidenti ir atbrīvoti pirms nosacītā termiņa, to vidū nav neviena priestera, vai bīskapa.
Vērtējot pašreizējo situāciju, kāds Pekinas “pagrīdes kristietis” izsakās: „mēs, ticīgie, katrā gadījumā dzīvojam saskaņā ar mūsu ticību un misiju. Šobrīd mūsu politiskie līderi ir norūpējušies par varas pāreju, ekonomiku, sociālo spriedzi. Reliģiskā brīvība viņu darba plānā ir pēdējā vietā.”