Vladimirs Iļjins ir mācītājs, kaut arī vēl pirms dažiem gadiem par to neviens nevarētu pat iedomāties. Pirmoreiz cietumā Vladimirs nonāca 18 gadu vecumā. Uz viņa pleciem – izciesti četri brīvības atņemšanas sodi un desmitiem gadu ilga narkomāna ikdiena.

1994.gadā Iļjins bija Pārlielupes cietumā, un viņam bija visas iespējas piedalīties slavenajā bēgšanā. Taču pēdējā mirklī vīrietis pārdomājis. Pēc vairākiem gadiem, beidzot iznākot no cietuma, Vladimirs pirmoreiz iedomājās par Dievu. Viņš nokrita uz ceļiem un lūdza: “Dievs, ja Tu esi, palīdzi!” Pēc kāda laika Vladimirs nonāca Kristiešu rehabilitācijas centrā. Tur bija dažādi puiši – bijušie cietumnieki, narkomāni. Aizbraucot uz dievkalpojumu Jelgavas baznīcā, mācītājs aicināja izsūdzēt grēkus. Vladimirs neatceras, kā nonāca pie altāra, kur viņu ieskāva savāda atmosfēra un sāka kratīt drebuļi. Tajā brīdī Vladimirs sajuta, ka Dievs viņu neprātīgi mīl tādu, kāds viņš ir. Vīrietis nokrits uz ceļiem un pirmo reizi mūžā izplūdis asarās. Tagad jau piecus gadus Vladimirs ir mācītājs Andreja Kočkina evaņģēlisko kristiešu draudzē “Dieva ģimene”, strādā rehabilitācijā ar cilvēkiem, kuri atkarīgi no alkohola un narkotikām, apciemo cietumus, motivē puišus un stāsta, ka dzīve nav beigusies.