Vidēji Āfrikā gada laikā 6 miljoni musulmaņu pieņem kristīgo ticību, vēstī Katoļu Informācijas Aģentūra no Polijas. Vēl 2006. gadā Al Jazeera televīzijā to ziņoja musulmaņu zinātnieks, šeihs Ahmeds Al-Katani. Viņaprāt, kristietībai Melnajā kontinentā ir milzīgs iekšējais spēks, un, neskatoties uz dzīvības briesmām, musulmaņi atstāj savu ticību.
Vidēji Āfrikā ik stundu 667 musulmaņi pieņem kristīgo ticību, ik dienas tie ir 16 tūkstoši, bet gada laikā – apmēram 6 miljoni. Šādas tendences pastāvēšanu nesen apstiprināja arī itāļu reliģijas sociologs, profesors Massimo Introvigne, kurš 2011-2012. gadā bija Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pārstāvis cīņā ar rasismu, ksenofobiju un diskrimināciju. Viņš uzsvēra, ka pēdējā laikā strauji pieaug vardarbība islāmticīgajā Āfrikā, bieži pat vietās, kur vēl nesen dzīve bija mierīga un droša, turklāt tas tiek darīts ar noteiktu mērķi: „Islāmticīgie uzskata, ka Āfrikā notiek izšķirošā cīņa par to, kas valdīs pasaulē, islāms vai kristietība.” Viņš arī piebilda, ka „islāms jau ir zaudējis šo cīņu, tāpēc atbild uz to ar bumbām”.
Šo tendenci var novērot arī citos kontinentos. Piemēram, islāma pētnieks no Krievijas Romāns Silantjevs, kurš pats ir pareizticīgais, jau pirms dažiem gadiem bija aprēķinājis, ka bijušajā PSRS teritorijā kristietībā pārgājuši gandrīz 2 miljoni musulmaņu. Arī Malaizijā, Perakas provinces muftijs apliecina, ka šajā zemē vismaz 250 tūkstoši islāmticīgo ir apliecinājuši kristietības pieņemšanu. Tāpat britu The Times nesen rakstīja, ka gandrīz 15 procenti musulmaņu, kas ierodas Eiropā, kļūst par kristiešiem. Ir aprēķināts, ka Lielbritānijā, tie ir aptuveni 200 tūkstoši. Francijā ik gadus aptuveni 15 tūkstoši musulmaņu pāriet kristietībā, turklāt, aptuveni 10 tūkstoši kļūst par katoļiem, pārējie pievienojas kādai no protestantu baznīcām.
Musulmaņu skaita pieaugums pasaulē vispirms saistīts ar augsto dabisko pieaugumu islāmticīgo ģimenēs, kamēr kristiešu skaita pieaugums galvenokārt saistās ar pieaugušu cilvēku kristību.
Vienlaikus ir arī jāatceras, ka misiju darbība islāma zemēs formāli ir aizliegta, bieži par to var draudēt pat nāves sods. Piemēram, arābu avīze al-Insan al-Dzadid par „islāma ienainieku Nr.1” atzinusi koptu garīdznieku Zahariju Butrosu, kurš amerikāņu kabeļtelevīzijā vadīja programmu, kas analizēja „strīdīgās” vietas Korānā (džihads, sieviešu stāvoklis, nomētāšana akmeņiem u.tml.) Viņam tiek pārmesta masveida muslmaņu pievēršana kristietībai, kas esot viņa sludināšanas sekas.
Butros un citi viņam līdzīgi pētnieki savādāk vērtē islāmu nekā lielākā daļa Rietumu cilvēku, kuri aprobežojas vienīgi ar islāma politisko un sabiedrisko aspektu nosodīšanu, nereti raugoties uz to ar pārākumu, no kura vīd lepnība un dažkārt pat rasisms. Koptu garīdznieks uzskata, ka šāda kritikas forma cita starpā liecina, ka netiek izprasta situācija, kādā atrodas kristieši Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā.
Uz to uzmanību vērš arī arābu vēstures un valodas tulkotājs un pētnieks no ASV Raimonds Ibrahims. Avīzes National Review slejās viņš raksta: „Daudzi Rietumu kritiķi nesaprot, ka radikālo islāmu nekaitīgu var padarīt vienīgi tā vietā piedāvājot teocentrisku koncepciju.” Viņš arī uzsvēra: „Tikai tā var apmierināt garīgās vajadzības, bet nekādā gadījumā to nevar izdarīt sekulārisms, demokrātija, patērētāju sabiedrība, materiālisms un feminisms. Jo vienas reliģiskas „patiesības” var apšaubīt vienīgi citas reliģijas Patiesības.”